as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

krāmēju mantas, fonā ik pa brīdim mēģinu atrast īsto troksni, bet neder ne brodska dzeja, ne panamas papīru izpēte, tik daudz nevienam nevajadzīgu krāmu, tik daudz atmiņu par laikiem, kad mūsu potenciāls vēl nebija pārvērties nožēlā par neizmantotu potenciālu.

vēstules, es jau atradu divas ar roku rakstītas šķiršanās vēstules, zīmulis pabalējis, lai teiktu, ka nav vērts lasīt, mazs papīriņš, divas svītriņas, arī tāds, vai nu izmetami krāmi vai nu nefiltrētas asaras, aizsiet acis un krāmēties tad, kāpēc krāmēties ir tik sāpīgi, pamest neko nav sāpīgi, atrast pagātnē pamesto - tur gan ir sāpe, tur ir pat sāpe par sāpi, pārmetums - kam tev to nostalģiju, vai tad tu nezini, ka cilvēka atmiņa visu neizbēgami sakropļo?

nekas no tā visa nekad nav noticis. "esiet sveicinātas, skumjas" grāmatiņa samērcēta no visām pusēm, tintes traipi no somā izjukušas pildspalvas, brīžiem pat burti izšķīduši, kaut kur priekšā novēlējums, kaut kur aizmugurē ar tinti, bez jebkādas cieņas ierakstīti kaut kādi skricelējumi: "tu man neesi tik daudz, lai es tevi varētu atstāt nepieskatītu. pilnmēness virs elizejas laukiem. es tevi mīlu." un blakus franciski pierakstīts no telefonsarunas "savākt matus copē, svārki pāri celim, satikties pie Saint-Honoré, paņemt bankas datus." ko es mīlu, to, lūk, neatceros. bet, ka to darbu nedabūju, to gan, protams, atceros.

vēl ir laiks. vēl var pamēģināt vēl vienu jaunu dzīvi.