as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

mans kaķis ir nepašpietiekams. viņš grib iet līdzi dušā. un uz tualeti. un neļauj otram kaķim čurāt, tāpēc, ka "tu kaut ko dari bez manis!". ja viņam nepievērš uzmanību, viņš brēc. viņu var pacelt gaisā aiz pakaļkājām, un viņš neapvainojas. tas nav šausmīgi. šausmīgi ir tas, ka es viņu saprotu.

Es nepierakstīju, ka sapnī atlasīju dogmas filmas, ko skatīties, kamēr d. nesa papildu tualetes papīru publikai, sakot, ka man taču jāzina, ka pie trešās dogmas filmas visiem sāksies caureja. Un kolekcijā atlasīju arī filmu ar Elizabeti Hērliju, 2016. gada filmu, par kuru teicu, ka tur viņa arī ir sātans, bet tā nav slikta filma, ne tāda kā tā vecā, un rādīju fragmentu, kur džeks iekritis purvā, viņam klāt peld krokodils, bet tad Elizabete Hērlija materializējas kā dūmu mākonītis un piedāvā izglābt, ja "kaut kad jaunnedēļ" var dabūt dvēseli. Kas mani šeit mulsināja - šajā dāņu filmā kamera tomēr likās ļoti nofiksēta.

lidmašīnā uz Briseli runājos ar blakussēdētāju, kurš spītīgi man gribēja uzsaukt dzērienu -neļāvu, bet tik un tā stiepa stjuartei naudu, bet visu cieņu stjuartei, kas ņēma vērā manu atkārtotu lūgumu. bet mums vispār bija jauka saruna, nonācām arī līdz -bet kāpēc ne par vīriešu tiesībām?

viņš bija trešās paaudzes imigrants, kam riebās imigranti, jo imigrantiem ŠODIEN neesot nekādas kultūras.

Es: Tu vari man vienu lietu paskatīties, tad tev nebūs mani jāsagaida ar tulpēm.
Viņš: Paga, es nekādas tulpes neplānoju!
Es:Nu ja. Tas tāpēc, ka tu esi... feministu... cūka!

tikko, mēģinot aprakstīt, kāpēc man radās ļoti nelabs iespaids par diviem cilvēkiem, ātri uzrakstīju: "krāni uz galda, gramatika dirsā". nolēmu, ka tā ir manas dzīves labākā metafora.

Sakārojās noskatīties Sinekdohu, Ņujorku un raudāt, līdz vairs nav spēka.

"Berlin is a good place to cry," raksta En. Un es uzliku dziesmu, ko neesmu klausījusies gadiem, lai pārbaudītu, vai tā vēl aizvien liek man raudāt. Jau pirmā čerkstošā nots. Protams. Bet En. taisnība. Vēl labāka vieta, kur raudāt, protams, bija viņa virtuve, tabakas dūmiem pilna, es dzertu tēju no krūzītes I love coffee, otrā krūzītē mēs mestu pelnus, un viņš teiktu kaut ko par to, ka dzīve ir tāda, kā ir, un mēs atcerētos, ka esam the postponed generation, un es smietos caur asarām, kaut kur blakus kaķis vārdā Lūcija.

Tā dzīvokļa vairs nav un nekad vairs nebūs.

Es atcerējos, ka mēs bijām bārā, kur visur bija dzīvnieciņi, veca kundzīte, kas apkalpoja, nerunāja ne vārda angliski, tad gāju pa ielu, sapratu, ka vietu neatradīšu, zinātu vismaz dzīvnieciņus. Pūces? Nē, tās nebija pūces. Ja es zinātu dzīvnieciņu, sagūglētu. Pēkšņi man pabrauca garām gaišzaļa mašīnu, un es pie sevis iekliedzos: vardes!

Tālākais bija viegli. Bāru sauca pie vardes, pārsimt metri. Iegāju iekšā un apmulsu. Dažas vardes. Bet nebūt ne visa tā varžu izstāde, vardes it visur, flafīgas vardes, stikla vardes un koka vardes. Nekā tāda. Skaļš futbols, bet viss tāds diezgan moderni trashy, nevis kā toreiz. Sasvecinājos ar abiem kungiem, nu, labi, nomurmināju pāris vārdus zem deguna, un jautāju, vai ir plug-in. Viņš nesaprata, izvilku no somas vadu. Viņš norādīja man vietu. Tad kādu brīdi klusēja un ar britu akcentu teica: But next time you say hello first.

Fuck, es teicu. Shit, sorry, I didn't mean to. Tad sapratu, ka turpinu nespēt nelamāties, un atvainojos vēlreiz. Un teicu, ka teicu sveiki, tikai tā kautrīgi.

Es jūs meklēju, bet es nezinu, vai jūs atradu. Viņš saprata par ko runāju, kā atvainodamies uzmeta skatu pāris porcelāna vardītēm, atliekām no citiem laikiem, un teica, ka they've been renovated.

Nu, neko. Apsēdos pie augsta un neērta galda, atvēru datoru, atvēru baltu dokumentu, un, pirms rakstīt tur, pierakstīšu arī šeit, ka

times they are a changin.

-ko tu raksti tajā krabju blogā?
-ko?
-nu, tajā pseidointelektuāļu blogā.
-okei.
-mani tiešām interesē, es tikai nevaru atrast. pasaki, kā viņu sauc?

man ir kaislība pret vimeo staff pickiem:

https://vimeo.com/channels/staffpicks/251397575


https://vimeo.com/channels/staffpicks/253530307

divi līksmi seniori šūpojas šūpolēs un
gūst prieku uz balta fona
laimīga sieviete lec debesu virzienā
dzeltenā pļavā saulrietā
skaista aziātu meitene svin ar klēpjdatoru
panākumi vai apmierināta poza
izglītība vai tehnoloģija
koncepts moderns birojs vai
dzīvojamā istaba ar vietu tekstam
mīlošs pāris viens otru apskauj uz gultas
lielā guļamistabā mīlasstāsts skats no sāna
vīrs atvainojas sievai vīrietis lūdz piedošanu sievietei puisis mēģina pārliecināt meiteni
pāra konflikts studijā uz melna fona
attiecību problēma
fantastisks radošs gleznotājs ar molbertu
glezno uz audekla
vīrietis tur rokā kartiņu
ar uzrakstu neiespējams
griež nost ne
lai būtu rakstīts
iespējams
panākumi un izaicinājums
retro stils
mierīga aina ar jaunu sievieti
sapņojot un guļot
mākonī
debesīs

Es sen neesmu rakstījusi dzeju. Kādus gadus sešus, es teiktu. Un, ja reiz atsākt, tad kaut kā citādāk, tādēļ šis būs salikums no 7 nejaušiem ar skumjām saistītu meklējumu rezultātu aprakstiem stock photo bāzē, pārliktiem latviešu valodā, un nav neviena iemesla to uzskatīt par dzeju, ja neskaita to, ka es to tikko nosaucu par dzeju.

pavecāks nomākts nobijies biznesmenis
tur krājkasīti-cūciņu
mēģinot pasargāt savus ietaupījumus
no nozagšanas izolēts pelēks fons
sejas tuvplāns skaista jauna vientuļa
sieviete izskatās nobijusies
par pagātni depresijā melnbalts koncepts
persona bailes skumjas
gaismas stars izlaužas cauri
dramatiskām debesīm saulrietā un pieskaras ozolam
koks vientulība
neatpazīstama skumja sieviete tur saplēstu
fotogrāfiju ar iemīlējušos pāri
biznesmenis depresijā sēž uz kāpnēm biedējošā pamestā ēkā
koncepts Nopietniem depresijas simptomiem
bezdarbnieks, skumjas, nelaimīgs
un cilvēku problēmas tumšos toņos
jauna sieviete bailēs pacēlusi rokas
kā aizsargājoties
no negatīvām emocijām
cilvēki negatīvas emocijas.
raudoša sieviete. skaistule blondīne.
meitene raud. asaras. raudāt.
asaru lāses uz viņas vaiga
gaiši zilas acis
mitrums
ūdens
aerosols

-ir šitais te, kā viņu, teiciens, ka tu runā, nu, zemākajā līmenī, tu runā par cilvēkiem, vidējā, vidējā tu runā, nu, nezinu, par kaut kādām matērijām laikam, nezinu, un tad augstākā līmenī tu runā par idejām, un tevi neinteresē viss šitais... sūds.
-nu, tad iedzeram. par vidējo līmeni.


(sarunas blakusgaldiņi kā parasti... jo zemāka līmeņa par mani nav)

sāk patikt tās lēnās filmas, kas kādreiz garlaikoja, un sāk garlaikot cilvēki, kas kādreiz patika. vecums? jau?

dušā iedomājos, ka jau no bērnības esmu dzirdējusi stāstus par mirstošām sievietēm, vienalga, vecums, vai, teiksim, vecais labais vēzis, un "viņa sevi kopa līdz pēdējam brīdim, cik burvīgi." vienalga, smukas drēbītes, sarkanas lūpas, matu lakas, pārējais jau ir detaļas. vai šādi stāsti ir par vīriešiem? es nesaku, ka nav, ķemmējās un ķemmēja paduses, līdz apstājās sirds, tikai, cik drausmīgi tas tomēr ir, ka, vot, tā ir viena būtiska lieta, viņa mirstot no sirds centās būt skaista, cik apbrīnas vērti. viņa varēja būt skaista, varēja nebūt skaista, kā tas vispār TAD varētu likties svarīgi, tik atzīmēšanas vērti?

reku, rīta filmiņa. neviena vienradža, neviena taureņa. https://vimeo.com/251397575

man prieks, ka Cat Person vailais vairālisms man uzdāvināja apjautu, ka jālasa The New Yorker snobiski lubenīgie īsie stāsti. "Like someone flew a plane into your soul."

tendence par filmām ļaut rakstīt speciālistiem, tipa, ja par "Titāniku", tad kapteinim, ja par "Terminatoru", tad robotikas pasniedzējam, man neliekas pārāk vērtīga.

Anestēzija atteicās iedarboties uzreiz. Tikai, izejot ārā, notirpa puse sejas, it kā reaģējot uz aukstumu. Pie blokmāju rindas uz miskastes nolikts milzīgs rozā rožu pušķis. Ne pirmā svaiguma, protams. Apstājos, lai nobildētu, bet telefons nosala un nomira rokās. Es īsti nezināju, kur esmu, Umeo iela vai kas tāds, ļoti jokains nosaukums. Bet sala, tāpēc sāku kaut kur iet. Virzienu tikai un vienīgi minēju. Lēnītiņām atpazinu ostu, tad kaut kur tālumā –saules akmeni. Ledains vējš sejā, neviena cilvēka, tikai mašīnas. Kādas piecpadsmit minūtes nevienas dzīvas dvēseles, tikai mazi durstīgi lediņi it visur. Rīvēju vaigus ar dūraiņiem. Ausis viegli smeldza. Kājas nevarēja just, par spīti termo un ne tik termo zeķēm. Domāju, cik sarkana un cik izspūrusi tur velku kājas, neviens neredz, tikai sajūti sevi. Zeķubikses šļūc uz leju, viena auksta ciska atsitas pret otru, un nosalst vēl vairāk. Pēkšņi sapratu, cik sen neesmu sajutusi ziemu. Visu to kailumu, visu atsegto skarbumu. Aizsalušas peļķes un prātā sajucis vējš. Beidzot ieraudzīju zēnu ar sunīti. Tik savādi, ka cik ļoti mierina citi cilvēki, vienkārši viņu eksistences apziņa. Pirms gada šajā laikā atsitu galvu pret kādu Hanojas kafejnīcas stenderi, dzerot salkansaldu cepumu dzērienu, ledainu, bet tāpat bija gandrīz vai nepieklājīgi silti. Ziema ir mājas. Ziema ir bērnība, kad kāds sarkaniem pirkstiem berzē tavas mazās nejūtīgās pēdiņas. Ziema ir tas brīdis, kad tu nenoturies uzkāpt uz ledus, iekrīti tik aukstā ūdenī, ka aukstumu vairs nevar just, un spirinies ārā, jo pēkšņi gribas dzīvot, tik ļoti gribas dzīvot. Ziema ir pirkstos sagrābtas lāstekas, karsts kakao, tik saplaisājušas lūpas, ka vairs negribas ne ēst, ne skūpstīties, ziema ir sajūta, ka vasara bija izdomāta, jo divi tik lieli pretstati nav iespējami. Iemetos pirmajā gaismiņā iekšā, tur maza tumšmataina meitene dejoja pie Chiquititas un izlikās, ka zina vārdus. How the heartaches come and they go and the scars they're leaving. You'll be dancing once again and the pain will end. Es pasūtīju kakao. Dubulto. On the rocks, gandrīz vai gribējās piebilst.

man nupat gribas redzēt doto lielumu un māti, jo to viedokļu tik daudz. intuitīvi ticu i., bet nekad jau nevar zināt.

upd: lielisks komentārs zem satori recenzijas:

Labs vērtējums, paldies! Papildus vēl izlasīju arī psihoterapeita V.Rudzīša komentāru par filmu. Ļoti lidzigi. Paliek jautājums: ar kādām tiesībām un kurš to sauc par dokumentālu kino?