as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

Es sen neesmu rakstījusi dzeju. Kādus gadus sešus, es teiktu. Un, ja reiz atsākt, tad kaut kā citādāk, tādēļ šis būs salikums no 7 nejaušiem ar skumjām saistītu meklējumu rezultātu aprakstiem stock photo bāzē, pārliktiem latviešu valodā, un nav neviena iemesla to uzskatīt par dzeju, ja neskaita to, ka es to tikko nosaucu par dzeju.

pavecāks nomākts nobijies biznesmenis
tur krājkasīti-cūciņu
mēģinot pasargāt savus ietaupījumus
no nozagšanas izolēts pelēks fons
sejas tuvplāns skaista jauna vientuļa
sieviete izskatās nobijusies
par pagātni depresijā melnbalts koncepts
persona bailes skumjas
gaismas stars izlaužas cauri
dramatiskām debesīm saulrietā un pieskaras ozolam
koks vientulība
neatpazīstama skumja sieviete tur saplēstu
fotogrāfiju ar iemīlējušos pāri
biznesmenis depresijā sēž uz kāpnēm biedējošā pamestā ēkā
koncepts Nopietniem depresijas simptomiem
bezdarbnieks, skumjas, nelaimīgs
un cilvēku problēmas tumšos toņos
jauna sieviete bailēs pacēlusi rokas
kā aizsargājoties
no negatīvām emocijām
cilvēki negatīvas emocijas.
raudoša sieviete. skaistule blondīne.
meitene raud. asaras. raudāt.
asaru lāses uz viņas vaiga
gaiši zilas acis
mitrums
ūdens
aerosols

migla izšķīdīs
un tu arī
tu nevari mūžīgi klusēt

kaut kur vienmēr ir vasara
kaut kur vienmēr kāds mirst
mēs esam muļķi
mēs nepadodamies

kādu dienu es koķeti uzsmaidīšu
puisim, kas man pienesīs kārtējo burbuļūdeni
un viņš pavirši nodomās
kāda savāda veca kundze

labāk lai āda kā papīrs
ne dvēsele
tu saki

uz mirkli atmodies
tikai uz mirkli

tu neko nezini par sāpēm
un tikai tāpēc
es cērtu tev kaklā neasu nazi
lai mācītu just
lai mācītu piedot

un tikai tāpēc
kad mazas asins pērlītes
sūcas cauri šim savādam klusumam
es smaidu kā bērns
kurš norāvis taurenim spārnus

katrs vārds aizšķiļ dzirksteli
katrs vārds aizdedzina tiltu
uz debesīm, elli, mieru, patiesību
tik skaisti tie deg
tik skaisti tie svilina skropstas
tik skaisti tie atspīd tevī
kā sveces dzimšanas dienas tortē
kādam mazam un vienaldzīgam dievam
kā sārti sievām, kas pa pusei raganas
un pa pusei pelni
kā cigarešu gali tumsā, kad
meklē savējos, bet atrodi svešos
kā sausa zāle pavasarī, kad
bez skaņas mirst ziema un sienāži
un manī nav tik daudz asaru
cik manī ir vārdu.

gāju cauri veciem pierakstiem un atradu tekstu, kurā mani uzrunāja tieši nepabeigtība.


to bērnu, kas manī
to bērnu, kas piedzimst bez sāpēm
to bērnu, kas klusumā mirst
to bērnu tu vairs neņem aiz rokas

(tas nekas
es atceros
un man ir bildes)

un mēs raudam šampanieša asaras
mēs mīlējamies neizģērbušies
kad mēs šķērsojam ielu pie sarkanās gaismas
mūs notriekt var tikai zeltaini porši

(tas nekas
es atceros
un man ir silti)

ātri un miegaini un vienpadsmitais tramvajs ir mans mīļākais tramvajs:

( nāves nav )

man piektdien kāds, kad teica, ka vairs nevaru rakstīt, teica, lai pamēģinu vienkārši. tā- kā ir. tas bija ļoti ļoti gudrs cilvēks. pamēģināju.
-
kaut kur šonakt raud skaista ziņu redaktore
un, kad rīt pasaules pastkastītes asaru pilnas
mierina tikai joku sadaļa
kaut visi par pasaules galu
viens ir ļoti labs
-
bedrīte pie kakla
bedrītes uz muguras
bedrītes vaigos
tādi jau ir tie
latvijas ceļi
kāds saka
tālāk es iešu kājām

-
pikoties ar zēniem no septiņi bē
pa kluso pīpēt kapos
noticēt, ka elsbergs ir mīlestība
aizbraukt un sapīpēt ar morisonu
atrast kādu, kas smaržo pēc siltuma
atmest
atrast kādu, kas smaržo pēc vasaras
atmest
un tad jau ir ziema un tu jautā
ko rakstīt uz pašas kapa
un vispār jau es gribēju
kaķēnu un mūžību
bet nu labi, štrunts ar visu
raksti, lai nāk un sapīpē.

un tad viss ir migla un tu esi ezītis
un es esmu mākonis
un tad mēs slīdam viens otram cauri
un nekā jau nav
tikai smaržu druskas uz purniņa

un tad vairs nav miglas
un manis nav
un, izrādās, tu nemaz neesi ezītis
un mēs esam paslīdējuši
tikai tā mazdrusku uz purniņa

bālie puiši silti mitrajām rokām
ņemiet mani par mūzu.
es apsolos būt paklausīga.
es apsolos būt lielāka par
cilvēka mūžu.

bālie puiši nolaistajiem skatieniem
nāciet dejot ar mani.
nomīsim viens otram kājas
un no sāpēm radīsim mākslu.

kad tu lasīsi manu vēstuli
uzliec fona mūziku
kaut ko maigu, ne pārāk skumju (bet ilgošanās vērtu), ar tādiem kā zvaniņu tinkš un tankš, vislabāk bez vārdiem, vai varbūt vārdiem kādā nesaprotamā un neatpazīstamā valodā.

kad tu lasīsi manu vēstuli
izlaid neizburtojamos vārdus
gariem un samudžinātiem vārdiem parasti nav nekādas nozīmes, varbūt es speciāli ļāvu pildspalvai klejot, lai kaut kas tikai šķietami tiktu pateikts, lai reiz kautrīgi varētu nomurmināt, ka, beidz, es taču tā nekad neesmu teikusi.

kad tu lasīsi manu vēstuli
esi viens, labi?
ja kādam ir jābūt, lai viņš ir nerunīgs un blakusistabā, lai viņš lasa savas vēstules, lai viņš mūs drusku atstāj divatā, bet galvenais, ja kādam ir jābūt, lai tas ir viņš, visas tās viņas, kas lasa pār pleciem, saēd papīru, nokaunina vārdus, pārmāc pastsmaržu, viņas parasti ir riebīgi burvīgas, burvīgākas par visām pasaules vēstulēm.

kad tu lasīsi manu vēstuli
es brīnīšos
vēl vairāk kā tagad
te sēžot un skatoties liesmās.

tu noteikti zini to meiteni. viņai bija neveikla putnēna gaita. it sevišķi, kad viņa bija saposusies. tad viņa smaržoja pēc jasmīniem un vēl kaut kā, līdzīgi kā pārmēru ievilkusies zaļā tēja. likās, ka viņa steidzas, bet ik pa brīdim piemirst uz kurieni, tad viņa apstājās uz pussekundi, it kā rautos uz pusēm, mazliet uz priekšu, bet vairāk uz aizmuguri.( tālāk )

( viņa ir visskaistākā meitene kebabu kafejnīcā )

tur kur tu
tur nekad nav auksti
mazais siltasiņu zvēr
tā arī nekad neiemācījos
tevi lietot ar mēru
tu teici, ka nekad
neesi redzējis sniegu
nekad neesi mācējis sasildīt
un es smējos kā smejas
par neveikliem jokiem
kā smejas kad runāt
jau apnicis sen
bija jāpaiet septiņām ziemām
lai mēs aizmirstu smieties
tikai izdomātas mīlestības ir īstas
mazais siltasiņu zvēr
dzīve ir bezgaršas košļene mutē
caur sakostiem zobiem
izsūkt kaut vēl mazliet
saulē iztvaiko skumjas
un apžilbināti
mēs akli meklējam kādu
pie kura pieturēties
es tev izstāstīju
gandrīz visu
bet par sniegpārsliņām
starp kurām divu vienādu neesot
tie ir vienīgie meli
kam jāpaliek starp mani
un bezmiega naktīm
es tevi apskaužu
mazais siltasiņu zvēr
tev taču nekad
neviena nav bijis žēl

uzspīdēja saulīte un sirsniņai palika čutčut labāk.

bet man vajag vairāk saulītes. vai vienkārši vairāk.
kaut ko no iekšpuses izgriezt uz āru.

( ak, un neveikla vārsma )

skaties, pa nakti viņa ir aizsalusi.
un nevar jau zināt,
kas ir zem šī svilinošā ledus
varbūt ūdeņi dejo un smejas
bet varbūt viņa tiešām ir izžuvusi.

mazais zemledus makšķernieks
tev būs jācērt un jāurbj
āda krāsosies zilgansārta
un nevar jau zināt
cik ļoti viņa sāpēs kliegs

noķert to glumo sirdi un sasildīt
lai tikai viņa nenosmok
un nevar jau zināt
vai sīka zelta zivtele
maz spētu tevi piepildīt

skaties, pa nakti viņa ir aizsalusi
ja tas ir tas, ko tu vēlies
ej droši. ej pāri.
tikai ieklausies.

jo tu taču zini. kad plaisājam
mēs visi pēkšņi kļūstam tik klusi.

( dz )

esmu pēdējā laikā sākusi rakstīt ar roku. dīvaini.
laivaikā:

-
neapdzīvotas sirdis
pārapdzīvotas pilsētas
un visi baidās
un visi grib mājās

ne katram tiek pa noklīdušam kaķēnam
pie kura turēties, izliekoties nesam

ne visiem tiek pa saulrietu bučai
uz zilos ekrānos glazētām ilgām

ne visiem, kam tiek
tā vienkārši pietiek

un ja arī dievam
tumsā vienam

un ja arī tev

jo tu atkal klaiņo
izliecies pazaudējis
kamēr zaudē
tos, kas gaida

un visi baidās
un visi gaida

tev vajadzēja domāt
pirms lūdzi
bet tev vajadzēja visu
un tad tu lūzi
tad nu paliec tepat
ar savu grēksūdzi

nekas nav zaudēts

pilna pasaule svešinieku
neapdzīvotas sirdis
un visi gaida
kādu, kurā iecirst
savus trīsošos žokļus

un es?
manis vairs nav
teica trusītis
un iekāpa atpakaļ cepurē

nogurums
slāpē un aptur
bet vispirms, vispirms
tev jāapsola
ka tu paliksi te mūžīgi
un es apsolīšu
ka mūžība beigsies
pirms tev paliks bail
tās nav asinis
tas ir sarkanvīns
noslīks bruģakmens
piesūksies drēbes
un mēs tversim pēc gaisa
tas ir sarkanvīns
tu atkal pārnāc
tev atkal ir cita seja
pirksti atpazīst
rīt es jau būšu parīzē
pirms bēgums aizskalos
saullēkta izgaismotas
likteņa nodevības
nogurums
nāc tuvāk par ādu
tuvāk par redzi
es būšu projām
pirms tu pagūsi
nožēlot
saskatīt
es tevi pazītu
pat ja tas nebūtu tu
pat ja tas nebūtu te
tieši tik daudz skumju
vajadzīgs
lai prieks sarautu gabalos
pēdējos dzīvos
hiroshima mon amour
je te laisse sans te connaître
je te laisse
parce que je te connais
je te laisse
parce que je me connais
je te laisse
parce que
je ne te laisserai jamais.

troksnis, kad tu apdauzi elkoņus
pret asu, bet viegli plīstošu miesu
čerkstoša radio stacija
uztvert vien dažus pakārtotus saikļus
un tomēr, šķiet, tā ir dziesma
un, ja reiz tā ir dziesma
tai jābūt par mīlestību

izslēgta vai ārpus zonas
tu tikai iedomājies
to perfekto skaņu
kad stikls žvandzinās gar stiklu
bet netop ievainots

priekšā sēdošais pagriežas
un dusmīgi brēc,
lai tu paliec kluss
drusciņ kauns un drusku dusmas
tad tu pēkšņi atceries viņu
bērnības smieklu pārdevēju

naktīs no alus putām uz lūpām
piedzimt par venērām
un klusītēm mirt no baudas
papēdīši izdangā asfaltu
luksofori piesarkst, visa drosme pagalam
agros rītos saskaitīties un tikt tālāk par viens
neviens jūs nedrīkst tiesāt
bet brokastīs apēst drīkst
putekļiem noklāta pelēka āda
ar pirkstgalu ieķēpāt
nāc un nomazgā mani
cik grūti ir noticēt
pieneņu pūkas taps par saknēm
fotogrāfijas izbalēs pravieši mirs
un pusmūža dāma, kopta un, teiksim, paglīta
tramvaja pieturā gaida un gaida un gaida
degošām lūpām, smeldzīga, ka tu novērsies
bailēs, tevi pieķers
paķers aiz vienādības zīmes un smīnēs
vienīgi tava meita nekautra
un visu patiesību īpašniece
tādas lūpukrāsas vajadzētu aizliegt ar likumu
nočukst un aizmirst
katru vakaru pēdējo pušķīti nopērciet
pa ceļam uz mājām tantiņa lūdzas
par daudz nepiedienīgu skumju,
tikt garām, tikt mājās, izbrist cauri
tā viņa tur novīst
vējš ziedlapas trenkā pa pilsētu
kas cits tām atliek, ja ne ļauties
pat gribēdamas nespēs
neatsaukties

-
vienīgi rakstīt dzeju uz tavas ādas
burti ir audi, kas nenoārdās
vārdu noklāts, tu paliksi bez vārda
tādi kā tu beigu titros neparādās

-
nekas nav mūžīgs
nekas netiks piedots
ziemeļu dvēseles
nerimstošas alkas pēc saules
līdz apmulsis baložu bars
maldās pieneņu pļavā

-
nepiederošām personām ieeja aizliegta
piederošām personām nav ļauta izeja
un tā nu tu stāvi pa vidu
gaidot, kad kāds pārnesīs pāri slieksnim

-
tev liekas, tu visu zini, tu visu pazīsti
tu domā, ka reti klūpi, bet ātri sadzīsti
tikai retu reizi nomoda naktīs
tumsā spīguļo visas vecās rētas
jāņtārpiņi, kas rāda ceļu
dziļāk sīku skumju labirintos
un sūrst
bet tik muļķīgi maigi