as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

jūs protat atšķirt labu vīnu no slikta

bet neprotat atšķirt labo no sliktā

jūs mani bezgalīgi garlaikojat

un robežu karaļvalstī

šī ir pēdējā palikusī bezgalība

 ( tālāk )

es te meegjinu uzmineet värtus
ar kuriem pateikt miilestiibu
jo vispär ir tikai divas
tä nodräzti atklausiitä
un tad ir muuseejä

saule izskjaida acäbolus
tä iestäjas pavasaris
ir divi. dienvidu bezruupiigs siltums
un muuseejais. kad zeme atsäk elpot.

tonakt. kad mazä krodzinjä dzeeraam
pilnas iekshas draiska viegluma
reibums. padara citus par mulkjiem.
un mees. päri pluustosha smeldze.

viss ir pa divi.
viens. dabas kljuuda.
dieva nenoviidiiba.
viss viens.

tä meitene ar soda talonu
par tavu palikshanu
neatljautä vietä
iista sodiiba, tu teici.

vairs nav kur
nav kur netrauceeti noparkoties.
tikai divas zonas.
zaljä
un miglas.

visas patiesības noslīka sniegā
un nevienam nepiederēja vairs nekas
es vienmēr atcerēšos tavu seju
aizslīd dienas. un ēnas aizslīd.

un liec mani pie lūpām. vienkārši tā.
priekā.
nebeigsies labi. zini jau. rīcība.
un sekas.
laiks ieraksta ādā. savu tik cinisko
dzeju.
pagaidām. viens vienīgs klusi mulss
labrīt.

pārmet.
pārmet mani pār plecu.
būšu pavisam viegla.
būs pavisam viegli.

cilvēki nāk. cilvēki iet.
no sākta gala. tu zināji.
ja esam stipri. esam bezgalīgi vāji.
ko tur vairs. klusē, mīļais. un ciet.

Current Music: lou reed "the bed"

tais milzu stacijās, kur vardarbīgu roku vilktas līnijas
iezīmē pazušanas un atdošanās ceļus
ātruma elpa nobrāž tavus piesarkušos vaigus
statiskas ir vienīgi ilgas
atdzisušas kafijas
un piespiešanās otra siltumam
piesūkties liekulīgu atvadu
kas noliedz acīmredzamo
uzspēlētas atkalsatikšanās
it kā viss nebūtu aizstāts
it kā rīti, vakari, bezmiegs
samierināšanās, pavasara tīrīšanas
it kā mēs vēl būtu tie paši
it kā peroniem nebūtu piedzīts pilns cietais disks
it kā tie būtu atrodami pasaules kartēs
starp avīžu stendiem
apjukušas, nevienam nepiederošas personas
tenku virsrakstos meklē atbildi
kur likt aizmirstībai nolemtās stundas
tikai bērni sacenšas ar likteni
pa eskalatoriem skrienot projām
no šurp slīdošas nenovēršamības
tais milzu stacijās
vērot. jauši uzgrūsties svešiniekiem.
atvainoties par svelošu vēlmi
noglāstīt pārejamības
prasto reibumu.
līdz sliedes ielaidīs saknes.
asinīs.
kur allaž pietrūcis dzelzs.

tu esi verdoša
un tuvuma siltumā paslēpjas daudzi
tu esi pārejoša
nepieskarties. neviens negrib apdedzināties.
pāri paliek ikdienišķa dzeja:
iepirkumu saraksti
avīžu slejas.
atmiņā iespiesti pulksteņu laiki
kad jāceļas. kad nedrīkst iemigt.
samirkuši sīkumi.
māksla izmelot ceļus
uz aizmirstām, sagrozītām vakardienām.
visur kur skaties
tava vajātāja seja.
mainīgi vaibsti. svešādas acis.
un citi nepamana, ka
visi ir viens. viens ir viss.
savu autobiogrāfiju tu
uzrakstīji uz salvetes bārā.
piecēlies. izgāji ārā.
pirms uzzināt, vai kāds maz
mēģinās aizkavēt.
pirms sevi nokavēt.
tu esi verdoša.
tu neesi droša
vai maz mācētu būt apburoša.

afterglow. neveikli kā pirmoreiz:


es zinu kur tu dzīvo
bet nezinu kāpēc tu raudi
puikas pagalmā ar futbolbumbu
mani liek vārtos
un nav nekā sāpīgāka
kā nosargāt
teiktu- nāc un atbrīvo
bet izklausās kā draudi
pašu pirmo grumbu
atradu svešos vārdos
teiksi, viņa pati sāka
bija viegli.
tikai vēlāk palika skarbāk.
es zinu, kur tu dzīvo.
un zinu, kādi tev smiekli.
nezinu vienīgi cik ilgi
drīkst pietikt ar korķu viļķi.

un, protams, ka panesās

tā tev blakus
tā šonakt neesmu es
tas ir viss, ko tu vēlies
viss, ko vēl neesi uzdrošinājies

ja tu pastieptu roku
tu zinātu, ka šonakt
vari staigāt man cauri
kā reizēm var staigāt caur sienām

mums ir mikroviļņu vakariņas
televizora zilganā liesmā
un filma ir par mīlestību
un brīžiem pat smieklīga arī

neko vairāk jau nevajag
beidzot apkure un vēl palicis vīns
kaimiņi klusi
iespējams, pavisam drīz būs sniegs

(bērnībā vecmātei priekšā nobružātiem remarkiem stāvēja porcelāna lelles, tik augstu un neaizsniedzami, labāk neaiztiec, nespēlējies, antīkas, unikālas, relikvijas, lielsvešvārdīgas, jā, nekad nekad neko vairs tik ļoti nav gribējies no visa spēka triekt pret zemi )

ne jau no tevis es bēgu
ne no izaugušiem dēliem, mirušām čūskām
pat ne no lēni kalstošiem ozoliem
šī zeme ir svēta
un svēta ir zeme otrpus jūrai
kamēr būs pastkastītes
tāluma izsalkušas
tikmēr būs vēstules
kamēr būs klejotāji
tikmēr būs palicēji
uguns ir viņu rokās, lai uguns paliek pie viņiem
un kad dzirkstelēm aplipuši atbrauks ciemos
visplatākajos bulvāros nepaiet garām
brīvprātīgi trimdinieki tik jocīgi
cik šīm sāpēm jābūt liekulīgām
un cik tomēr tās īstas
zini, vēl šodien man lauzīti svešādi teica
tu esi latviete, pastāsti man par čaku
vārdi uzreiz sprūst rīklē. kādu brīdi tu smoc.
jā, viņa sirds visa vienuviet
tomēr tik daudzas izmētātas it visur
gribēt aizsniegt pēc iespējas vairāk
kāda izšķērdība, kāds naivums, kāda gļēvulība
mana tauta ir sprīdīšu tauta
manai tautai reizēm ne drusku nav kauna
saules apdalīta, cenšas un atkal jau nemāk būt silta
mana zeme, piesūkusies rupjmaizes dvašu
bērzu sulas, īssvārku drostaliņu klusās ilgas
samīdīta, vējiņsapūsta, kūlas dedzināta
spītīgi turpina dīdzināt asaras raspodos un paparžu ziedus
neizdzēšama plūst cauri
ik vārdam, kas izskan jebkurā pasaules malā
ne jau no viņas es bēgu
viss ir vienkāršāk, daudz vienkāršāk

dažām dvēselēm par kareivjiem jābūt
kamēr citas ir mūžīgi dezertieri.

rakstīt ar asinīm, sviedriem un siekalām nav glīti
skatīties iekšā vēl nenozīmē skatīties iekšās
neviens nesatīrīs aiz tevis
izkropļots baltums un viss
viņas elpa aizķer stiklu
citi pirkstu nospiedumi
sazīmēs puķītes un taureņus
lūpukrāsa uz salvetes
un pēkšņi burtu par maz
visbeidzot piepēdots sniegs
tu aklumā žilbsti
šiem ceļiem nav jākrustojas
tas ir kā pārvilkt rupju krustu
mūžības smalkai kaligrāfijai.


-
nokavēti atdošanās termiņi
soda kvītis tāluma pastkartes
vienīgi ilgu vietā ir nervozi smiekli
un tavā vietā kāds cits

karali,
tik drudžaini svaidies zīda palagos
kūp karsta tēja
izkūp pāris lieku pasauļu
otrpus plakstiem svilst dzīves
nav vārdu lai izteiktu
visas nomoda naktis
jāizguļ tagad sapņu ķēmotas atmiņas
nekad nebūšu karaliene
tātad atraitne arī ne
tavas drosmes pietiks mums visiem
viss bijušais. pāris zaudētas kāršu spēles.
pāris karstu elpu
aiznestu kāršu namiņu.
karali,
mani ceļi noberzti lūdzot par tevi
un pielūdzot, ja ne vienkārši klūpot.
grūti valdīt
bet vēl grūtāk-
valdīties.
ripos galvas.
savu zaudēju jau sen, tik sen.
starp citu, tu esi kails.
bet tas paliks
starp mums.

karali, nemosties vēl.
svecei ir jādeg.
šūpuļdziesmu šeherezāde
spoguļu apsēstā.
tas nav nemaz tik daudz prasīts
klausīties tavā klusajā elpā.

otrpus logam ir miers
it neviena balss nesasauks tevi
ļauj sapņiem būt īstākiem par dzīvi.

nosargāt siltumu.
maldīties labirintos
ik izeja ved strupceļā
tikai par spīti
visi žilbinošie rīti

liec galvu man klēpī
ļaujies
laikrāži arī reizi pa reizei pagurst
dzīslotas robežas
kamēr tu guli
karali, mans skumjais klauns

es apsolos palikt blakus
es apsolos palikt sardzē

( nodeva pirmai dzejas dienai )

( viegli šizofrēniska diena )

*
krūšu apvidū sūce
caur nevarīgām plaukstām izplūst samazgas

pērkona negaisi. silts lietus.
mēs noslīksim savas bērnības pļavās.

dzidrzilu caurspīdīgi zaļu ūdeņu krastos
vieglāk izlikties par sevi pašu

pīlādžogas. indīgi sulīga rūgtuma šļakatas.
dzimtenes pieticīgie apelsīnkoki.

ja tev galīgi nav ko darīt
nāc apskatīt manu marku kolekciju

it visas garšo pēc tintes un asarām
noplēstas nekad nenosūtītām vēstulēm


*

iesitas nāsīs. kā slimnīcu kodīga nepanesama smaka.
tu esi tepat tuvumā. instinkti, kādas tur jūtas, nejoko tā
stūrī iedzīts savvaļas zvērēns cērt tieši acīs
ne bailes. pašsaglabāšanās. tik necilvēcīga.
mēs klīstam pa tukšiem gaiteņiem un koķetējam
maigas indes, naži virs pulsa, vaļīgas bremzes

kā aizbēgt paliekot dzīvam, kā izsāpēt līdz kaulam
neiejūkot pūļa nelīdzsvarotajos prātos
kā piedot nepagriežot otru vaigu
kā aiziet bet nenokavēt neko.

ja ne striķīši ap locītavām
ja ne izplūdušas morāles normas
ja ne pulksteņu uzmācīgi tikšķi

iespējams labs. varbūt ļauns.
iespējams skaists. varbūt šausminošs.
tu noteikti aizņemtu
mazāk telpas.

meitene konfekte šūpolēs mati plandās blandās
kā gribētos nolaizīt visu ainiņu spēļlaukumu
iemaisīt rīta kafijā
rūgtumu izgaiņāt

vienu turziņu tādu meiteņu
iesaiņot nevajag

stāsta, kaimiņos čalītis
vēl rakstot pantus par kuriem piešūt pantus
pie tam neko politisku
neko apokaliptisku

es viņam aiznesu ziedus
bet šis, maita, smējās

būt par vecu vārnu
vai par enģeļspārnu
kamēr gaisā, detaļās īpaši negrimst
citādi pārlieku velk uz leju

tikmēr no muguras pienāc klāt
drusku apmulsis, bet vispār jau drošs
a, paklau,
a var dabūt šito deju?

(neesmu vēl nomiris. kāpēc puķes?
neesmu vēl. un vairs neko neteica. )

mākslīga elpināšana
mākslotas izelpas
klaudz durvis. klausies, cik daudziem ir kur atgriezties
šie nesaskaitāmie mikrorajoni. dieva rotaļu klucīši.
tikai rīt puišeļi izies ielās un mērīsies krāniņiem.
tik nervozi jūs kļūstat uzgaidāmajās telpās un rindās
varētu noticēt, ka zināt kurp iet.
zvirbulēni rij baltas tabletītes
izaug par mērgļiem
kāpēc tu tik maziņš
tava mīļotā tev nedod vitamīnus
viss, ko tev vajag vakaros
galvassāpēm mazdrusciņ aspirīna

cilvēkus saukt par cilvēciņiem
meitenes dēvēt par zaķiem
izliets ūdens uz karstiem akmeņiem
tavas bailes priekš (pavasara) kaķiem

lasi vien danti un kafku un vikipēdiju
piedzeries. spried par politiku.
flirtē ar ieleni. guli ar lēdiju.
tāpat. es tevi mīlēju mazu un pliku.

pasaule griežas ap saulrietiem.
un ja ko solīt, tad solu, ka vilsies.
balss, kas tik maigi pavēl- dziediet.
ne jau pēc notīm. vienkārši sildies.

----

( ... tālāk ... )

septiņpadsmitajā lappusē

starp luksoforu

                          metaforu

un baltu buru

ir atsauce uz tevi

es tur grāmatzīmi

                          turu

manu bībeļu nobružāti vāciņi

saulē kūst pie pirkstiem

var jau būt, ka tas ir izmisums

kad ieraugot pāragrā pavasarī

pusbeigtu taureni sitamies stiklā

mulsi nomurminu:

cienītais kungs

galīgais lēmums

būs jāpieņem

jums.

( (..) )

nē, es neesmu labs vīns
tēja, kas ievelkas
es esmu raspodiņš
es esmu un būšu maziņš

vai tad tu kādreiz esi
sagaidījis ko gaidi
vai tad tev ir bijis
par vakaru jēdzīgāks rīts

visu morāļu pamatojums
ir zem kājām zudis pamats
kad es tevi gribu
es tevi gribu te un tagad