penny_lane | Feb. 23rd, 2010 05:01 pm tais milzu stacijās, kur vardarbīgu roku vilktas līnijas iezīmē pazušanas un atdošanās ceļus ātruma elpa nobrāž tavus piesarkušos vaigus statiskas ir vienīgi ilgas atdzisušas kafijas un piespiešanās otra siltumam piesūkties liekulīgu atvadu kas noliedz acīmredzamo uzspēlētas atkalsatikšanās it kā viss nebūtu aizstāts it kā rīti, vakari, bezmiegs samierināšanās, pavasara tīrīšanas it kā mēs vēl būtu tie paši it kā peroniem nebūtu piedzīts pilns cietais disks it kā tie būtu atrodami pasaules kartēs starp avīžu stendiem apjukušas, nevienam nepiederošas personas tenku virsrakstos meklē atbildi kur likt aizmirstībai nolemtās stundas tikai bērni sacenšas ar likteni pa eskalatoriem skrienot projām no šurp slīdošas nenovēršamības tais milzu stacijās vērot. jauši uzgrūsties svešiniekiem. atvainoties par svelošu vēlmi noglāstīt pārejamības prasto reibumu. līdz sliedes ielaidīs saknes. asinīs. kur allaž pietrūcis dzelzs. Read Comments |