as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

*

es gribu ar tevi skatīties nopietnas filmas, kur nekas pa īstam nenotiek, bet visi klusītiņām un daudz īpašāk par citiem kruti un izsmalcināti cieš daudz vairāk par tipiem, ko holivuda ar motorzāģi sagriež mazos kečupainos gabaliņos, jo dvēsele lūst starp piezemētām krāsām un ilgpilniem skatieniem tādas šausmenes šausmīgas pēc tam vai jau tai laikā piedzerties kaut ko padārgu un rūgtu kā nāve nē, dzīve, nāve ir atpestīšana no ikdienišķās bezjēdzības es esmu mākslinieks tu esi mākslinieks viņi, parastie ļautiņi, viņi nav, nekas viņi nav.

kad tu mani pieķersi melos, bet vēl nebūsim tik tuvi, lai draudzīgi pasmaidītu uzjautrinātos, bet nenodarītu pāri, es gribu komēdijas, vieglas kā sausās zupiņas karsts ūdens apsvilināta mēle, garšas nekādas, vien apmierinājums un vēderā tīkama kņudoņa, tev klāt, tev piebīdīties un smieties vienās un tais pašās vietās vienā un tai pašā ritmā divatā sazvērnieciski smiekli ir gandrīz vai piedienīgs sekss publiskā vietā, citu nav, citu nekad nav bijis, nav. nav un ka es tev saku nav.

un tad atcerēšos, ka tu esi īsts vecis un tev vajag bojevikus un action pieglaudīšos, kamēr tu nirsi aizvien dziļāk ekrānā, tik vien kā izsekot sižetam, es būšu tava bonda meitene, nevainīgs jēriņš lielām bailīgām acīm, glābjams upuris, es nerimšos apbrīnot es nerimšos ļauties, tikai nepamet mani, tik nevarīgu, tik vāju.

beigu beigās es būšu popkorna graudiņš ieķēries tev starp zobiem, mēs neiesim uz kino, ieritināsimies viens otrā, lai viņi saka ko grib par skatīšanos vienā virzienā, es gribu tikai uz tevi, ielavīties tevī kā bezbiļetnieks nervozas satraukuma trīsas, ja nepieķers, es redzēšu visu līdz galam, tad nopūtīšos ilgi un smagi, bija smuki, bet man būtu patikušas citādas, ne tik banālas beigas.

*

skat, kāds tu esi palicis piesardzīgs

vēl vakar tu gāji ar milzu pārliecību soļos

katra virsma izgaismojās dunēja un kliedza

tagad tu lavies kā kramplauzis

durvis padodas tikai pēc pretošanās

tādi pārsteigti skatieni

tu vairs neesi gaidīts varbūt pat kaut kur

gaisā karājas ja ne nekrologs

tad vismaz pieklājīgi atvadu mājieni

dzimuši bailēs nepiederēt iegrimt

aizmirstības zaņķos kopā ar sīkiem

pazemojumiem par mīlestību

pārprastiem bezmērķīgiem žestiem

lai neapdedzinātos

ierīvēties taukiem asarām uz kredīta

nu ja. un tad tu savā nodabā cepies.

*

daudzgalvainais briesmonis gaiteņos, pagalmos, kāpnēs

vārdi aizsprostu pārlauzusi straume

slīkoņi savā nezināšanā laimīgie bērni

pārspīlēta bravūra, pārmērīgā laipnībā atiezti zobi

ar monētiņu nokasīt pūli

lai atkal no jauna sazīmētu viņu

sauleszaķi dalī pūkainajām lūpām

kas kutina ausis nesadzirdēt ne zilbi

kautrīgi ieklepoties, iebikstīt sānā

es zināju, ka tu nekur neesi pazudusi

nomazgāt ceļa putekļus līdz saredzi tūkstoš vasaru laizītu ādu

pasakas stāstīt visas sākas vienādi reiz

visas beidzas kā allaž pretī saulrietam

līdz cilvēkbars

pulsējošā miesas un kaulu masa

mūs šķirs

iekāre apžilbina un dzen

kā lai izskaidro

pavadiņas kas savelkas ciešāk ap kaklu

jo tālāk tu nostiep neredzamas saites

jo dziļāk iegraužas kaklā jo sausāka rīkle

jo vairāk slāpst

tas ir

gandrīz tik nejēdzīgi kā ik valstī

celt brīvībai nekustamus pieminekļus

tik bezcerīgi

kā izlikt sauleszaķiem slazdus

izlikties satveram pirkstos

gaidu piesūcinātu gaisu

es mīlu ar plaušām ar garšas kārpiņām ar saindētām aknām

manu sirdi manis pēc

paturi cik ilgi vien vēlies