as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

svaigi nopljauta zaale
zemes dumpiigie rugaaji iespiezjas peedaas
te nekas nav mainiijies
vecmaamulja skataas ziepju operas
ada, ne reizi nenolaizjot acis (shai zekjei veelaak vinja atkal noaardiiis lieko)
mazaa meitene puush ziepju burbuljus (dazjus seedinot uz spilveniem, reiz kaadam beidzot jaasanjemas nepaarspraagt)
teevs vaara ziepes. izvanda skapjus, met baltus palagus uz griidas. (atrod iires naudu un ikdieniskji piedzeras)
maate ar ziepjainu lupatu berzj flizes. (vinja nekad neko nepiedod. bet neko arii neatceras.)
'buus labaak,' vinja reizeem saka. kaut visiem ir labi kaa ir.
vecmaaminja pie visa vaino tumsneeju sirzju lauzeeju vai vecuma kaites (bet validols paliidz pret abiem)
meitene tic engjelju sazveerestiibai un savai izredzeetiibai
teevs nevaino neko. bet arii netic nekam. (nelaagi, ka neizdziivoti sapnji ir neiistas atminjas, a ko, dziive taada.)
maate. maatei mazajai reizi pa reizei gribas pieklauveet pie aadas un uzzinaat, vai tur iekshaa kaads ir.

'tu drebi.' kaads apliek ap pleciem siltu dreebi.

te skukjeens uz vanshu tilta ar paaris iedomu draugiem raugaas uz televiizijas tornii.
(liidziigi kaa disneja multfilmaa sniegbaltiite skataas uz pili)
vinjai ir taadas lielas, lielas zilas acis.
kad tu paaugsies, suutiisim uz skaistumkonkursiem, runaa lielie garlaiciigaas viesiibaas
rosols, skruuve, ilgi gaidiita torte, viens gabalinsh un nedabiski kjeercoshi smiekli

mani sauc. ir jaaiet. laika nav palicis daudz.


sheit vinja jau ir cita. suukaajamo konfekshu vietaa degoshi seerkocinji.
aizstaat niecinjus ar priecinjiem.
nesadzirdama balss. bet kaut kur noteikti vinjas dziive ir pasaules saakums un pasaules gals.
uz graniita plaaksniites rakstiits vecmaaminjas vaards, uzvaards, gadaskaitlji
ja samiedz acis, var saredzeet pavisam skaidri
'vienkaarshi marija', 'bagaatie arii raud', 'dona beizja'

piena zobi apputeejushaa laadiitee
maat, tavs puiseens
nekad nav gaajis karaa
nekad nav rakstiijis miilestiibas veestules
ne reizi nav sakodis luupas liidz asiniim
dienas istabaa bez logiem. tapetes rezgju un ruutinju ziimeejumiem.
ruupju rievu atspiidumi nopuleetaas kurpees.
maat, tavs puiseens vairs nav nosleepjams seerkocinju kastiitee
tie, kas smaidiija un knieba roziigos vaigos vairs nepamana
kad eena izsliid cauri puuljiem, mekleejot bezdibenjus,
kur samest visus sakraatos atkritumus.
tur, starp kaitinoshiem pulkstenja tikskjiem un druuposhaam porcelaana kruuziiteem
kaads gaida.
atpaziit soljus. neviens cits taa nepieskaras zemei. neviens.
veesa plauksta uz pieres.
tu, vecaa, trakaa, zobu feja.

dienas, kad saķertas iesnas, augusta temperatūra un stokholmas sindroms
naktis, kad ārstēties ar pelašķu tēju, raspodiņiem un baldriāna pilieniem
tā meitene, kas jau četrus gadus klīst pa pilsētas centru
bērnu ratiņos stumdama ieplaisājušu porcelāna figūriņu
puisēns, kurš savu kokerspanieli žāvē centrifūgā

vecmāmiņa sapnī iekniebj tev vaigā un saka, kaķīt,
es taču nekad neesmu bijusi beigta

augstās priesterienes tempļu pagrabos lēkā klasītes

tad viņš ziemas vidū mani aizvelk barot pīles
salst pirksti drupinot baltmaizi un tos lopus, kāds jau ir pārbarojis
es saku, kad biju maza apaļvaidzīte, solījos precēt pirmo,
kas varēs ar mani un pīlēm tik ilgi klusēt

bet to es tāpat vien
vispār jau šitā runāt nepiedien

trolejbusā uz aizsvīduša stikla kāds uzzīmējis mājiņu
tur dzīvo daudz sīciņi bezbiļetnieki,
pielūgdami milzu zaķa statuju


dienas, naktis, meitene, puisēns, vecmāmiņa, priesterienes, pīles, mājiņa, zaķis
kāds man apsolīja līdz nākamajam pirmajam sniegam ar zobu bakstāmajiem
uzadīt dūraiņus ar piektās simfonijas un šaneles numur pieci rakstu

viņi man par to samaksās
un tu par to viņiem samaksāsi
tulzna uz planētas zeme papēža
guli, guli vien, tas ir tikai pērkona negaiss
kad pirmoreiz skūpstījāmies aiz satraukuma
pārkodu tavu apakšlūpu
bija jāiet skatīties saullēkts
bet briesmīgi lija
tu paliki sauss
kā jau izredzētais
mīlestība tik vien kā apmulsums
nīstot no sirds var patiešām atstāt pēdas
grāmatu sārti pie debešu vārtiem
zāli pārpīpējušies hipiji vairs nevar neko
tikai mieru
kad saindējusies ar revolucionārām idejām
vēmi. es turēju tavus matus.
spožus kā šampūnu reklāmās
āda balta. karoga krāsā, kam uzspļaut.
guli. tās nav asaras, tas ir lietus.


runā, ka cilvēkiem nāves brīdī gar acīm aizslīd visa dzīve
es redzēju tikai sevi šļūcam pa slidkalniņu pie vecās jau sen nojauktās mājas
man bija sarkans ar šokolādi nosmērēts krekliņš un trūka divu priekšzobu
ko es tāds, mazs un līksms, pasākšu ar septiņdesmit jaunavām?

perkusijas uz ādas. atstāj mazas dzimumzīmes
vecmāte trešo reizi salīmē sasisto. porcelāna vāzi

zvirbuļi ēd baltas tabletītes. izaug par ērgļiem.
tavam mīļajam svešumā mēle jēla no pastmarku laizīšanas

meklējot elkus, atrodi un dievini sev līdzīgākos no dižajiem
daži krīt miegā un sapņos ir dzērves kāšos rozā debesīs

veltīt veselu dzīvi, lai saskaitītu neizdevušās dzīves
vai triektu pret sienu pustukšu puspilnu glāzi

vajātāji vēlreizīt izmisīgi bēg no bēgļiem
tavi laimes mirkļi nav nekas vairāk kā īsas bezsamaņas

vaļu mednieki turas uz trim palikušajiem vaļiem
un tu man atkal melo, ka neviens nezina, ko rītdiena nesīs

pantiņus ar atskaņām vajadzētu aizliegt. mazām meitenēm nedrīkstētu ļaut rakstīt pantiņus. this said, here i go again.


atrasts starp tukšām kartona kastēm.
atstāts otrpus sarūsējušām restēm.
savvaļas dzīvnieki, kas rakņājas lielpilsētu miskastēs
lapsas, lāči, žurkas, tukšas gurķīšburkas
nenāc pie manis, ja tev vēl pagrabā ir vīns.
nenāc pie manis, ja tev vēl ir lelles un plastalīns
kamēr ir kāds, kas tev ada zeķes un cepures.
kamēr ir kāds, kas tevi paceļ un nes.
starp grāmatu lapām pavasari nesagaidījuši taureņi
jūras krastā salasīti pavisam parasti akmeņi.
tepat vien esmu, mani var atrast kartēs
puteklis uz izgaismota globusa.
jūlijos neklausīties strazdos, bet vardēs
atkal ne miņas no pēdējā autobusa.
tikai un vienīgi ziemās, klīstot pa plānu ledu
sniegpārslu līķīšos tevi es redzu.
nāc, kad esi maziņš un melns. kad vairs nav nekā.
parausti plecus, saki: nu vot. re kā.
izraudāt visu, kas aizķēries un lieks.
skumjas kā no ceļa nomaldījies prieks.

‘take me, i am the drug; take me, i am hallucinogenic.’’

/s.dali/

tava traģēdija ir tā, ka tev vairs nav četru gadu, bet tu neesi paguvis uzdot visus četrgadīgā jautājumus. brīdī, kad tu kļuvi par māti, kas kušina savu bērnu, brīdī, kad tev vairs nebija melnzemes aiz nagiem, brīdī, kad tu kļuvi tik pieaudzis, lai rītos dzertu kafiju…

pilsētas atkritumos plastmasas pudeles pārkūst rozēs
ozona caurums par lietussargu
līst kaķi un suņi
un krievu dvēseles
nav jau izvēles, pasaule jāsamin kājām
mēs esam tie, kas grib kļūt par miljonāriem, bet nepiedalās izlozēs
viņi ir tie pārdrošie, kas tevi ņem par miesassargu
kalsni, bez miesas un luņi
mākslīgi iedegušas spindzeles
ja kādā klubā kāds dīdžejs uz mirkli uzliktu valsi
vai plaukstu uz tavas pieres
un bildinātu meiteni, kas aptinusies ap stieni
zini, laikam jau viss tik un tā būtu kā jābūt
rīta laikraksti neziņo par bezvēsts pazudušām ainām
trīcošām skropstām otrpus stiklam
tik slikti sakari, atkal nedzirdu tavu balsi
karstas, uzvārītas sirdis un apsaldētas nieres
stājamies rindā un saskaitāmies, cik esam vieni
daži muļķi saka, ka jāsaņemas un jāsajūt
kaut kur starp grafiti un citām metropoles dainām
pienākums piederēt mūžīgam, nepabeigtam ciklam

taa svece ir viltota
aabols, kuraa tu iekodies, nav iists,
nemaz nerunaasim par teejkarotiiteem
kianu riivss reiz visu jau izstaastiija

shim maaksliniekam maajaas nav nevienas otas
vinsh glezno ar pirkstiem,kad liist
zem logiem meiteniites peljastees un bantiitees
izspeelee praatojumus 'un ko tu dariitu, ja...'

kaadu dienu vaardniicaas izbeigsies vaardi
gribi vai negribi, maaciisies lasiit domas
ar tausti atrast shaubas, saost maigumu
pleest traukus, dzirdeet ka tikai lauskas nesapliist

taa svece zog gaisu, dod gaismu, bet aarda
visi dara visu, lai neizkristu no lomas
beeg no beeguma, bet negaida paisumu
plees bruuces, plees vien, taas visas dziist.