as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

viņa ir visskaistākā meitene
kebabu kafejnīcā aiz stacijas naktī
pie tā resnā turka netīrajā priekšautā

un tu kautrīgi viņai jautā,
kā viņu sauc
bet izrādās, ka visskaistākajai meitenei
kebabu kafejnīcā
ir neizrunājams vārds

un ir neizturami skumji,
jo reiz tu vēlreiz uzskriesi uz ielas
visskaistākajai meitenei
kebabu kafejnīcā
ar neizrunājamu vārdu

un tu nevarēsi viņai teikt,
sveika, visskaistākā meitene ar neizrunājamo vārdu  kebabu kafejnīcā naktī
jo tas būtu vienkārši stulbi

un ir neizturami skumji,
jo tu pēkšņi kā lētā melodrāmā
pamosties
blakus citai meitenei
un pēkšņi neatceries kā viņu sauc

un viņa tev saka, kuš
tas bija tikai sapnis
un tu zini, viņa tev drīz gatavos brokastis
un tu zini, viņa nevar ciest ātrās ēstuves
un tu zini, ka reiz tu viņu apprecēsi
un tu zini, ka kādu dienu kebabu ēstuvē
tu satiksi skaistāko meiteni pasaulē
un ir tik neizturami skumji.

-

tie ziediņi vāzē bija zili. varbūt violeti.
neatceros.
lavanda. vijolītes.
ka tik ne neaizmirstules.
tas gan būtu pārlieku savādi. 

parādi man savas rokas.
nākotni es nelasu.
krāju pirkstu nospiedumus
kakla bedrītēs
un.

es būšu zem tās liepas.
un skaitīšu līdz miljons.
vai zvaigznes
un tad vasara ir cauri.
mēs pazīstam un protam uzrunāt
visus pasaules ziedus
mēs esam veci un gudri un muļķi.

izgaismota filmiņa
caurā kabatā
vienīgi kaut kāda dziesma džinkst
ausīs.
un dzeļ kā mirstoša lapsene.

es eju meklēt.
es atrodu tevi, un saku,
tu taču toreiz
mani aicināji uz kafiju

tu pienāc pie manis
tāds drusku skumjš un
pieliecies tuvu tuvu klāt
un gandrīz nedzirdami norūc

ka kafija sen atdzisusi
bet ja man patiešām slāpst
ja man vēl aizvien slāpst
man slāpst

un izrādās tev plauktiņā
vēl aizvien
stāv pudelē tā gada puķūdens
no kristāla glāzēm mēs dzeram
un aizmirstam atcerēties aizmirst