as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

Es atcerējos, ka mēs bijām bārā, kur visur bija dzīvnieciņi, veca kundzīte, kas apkalpoja, nerunāja ne vārda angliski, tad gāju pa ielu, sapratu, ka vietu neatradīšu, zinātu vismaz dzīvnieciņus. Pūces? Nē, tās nebija pūces. Ja es zinātu dzīvnieciņu, sagūglētu. Pēkšņi man pabrauca garām gaišzaļa mašīnu, un es pie sevis iekliedzos: vardes!

Tālākais bija viegli. Bāru sauca pie vardes, pārsimt metri. Iegāju iekšā un apmulsu. Dažas vardes. Bet nebūt ne visa tā varžu izstāde, vardes it visur, flafīgas vardes, stikla vardes un koka vardes. Nekā tāda. Skaļš futbols, bet viss tāds diezgan moderni trashy, nevis kā toreiz. Sasvecinājos ar abiem kungiem, nu, labi, nomurmināju pāris vārdus zem deguna, un jautāju, vai ir plug-in. Viņš nesaprata, izvilku no somas vadu. Viņš norādīja man vietu. Tad kādu brīdi klusēja un ar britu akcentu teica: But next time you say hello first.

Fuck, es teicu. Shit, sorry, I didn't mean to. Tad sapratu, ka turpinu nespēt nelamāties, un atvainojos vēlreiz. Un teicu, ka teicu sveiki, tikai tā kautrīgi.

Es jūs meklēju, bet es nezinu, vai jūs atradu. Viņš saprata par ko runāju, kā atvainodamies uzmeta skatu pāris porcelāna vardītēm, atliekām no citiem laikiem, un teica, ka they've been renovated.

Nu, neko. Apsēdos pie augsta un neērta galda, atvēru datoru, atvēru baltu dokumentu, un, pirms rakstīt tur, pierakstīšu arī šeit, ka

times they are a changin.