Journal    Friends    Archive    User Info    memories
 

as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

Jan. 15th, 2018 05:13 pm

Anestēzija atteicās iedarboties uzreiz. Tikai, izejot ārā, notirpa puse sejas, it kā reaģējot uz aukstumu. Pie blokmāju rindas uz miskastes nolikts milzīgs rozā rožu pušķis. Ne pirmā svaiguma, protams. Apstājos, lai nobildētu, bet telefons nosala un nomira rokās. Es īsti nezināju, kur esmu, Umeo iela vai kas tāds, ļoti jokains nosaukums. Bet sala, tāpēc sāku kaut kur iet. Virzienu tikai un vienīgi minēju. Lēnītiņām atpazinu ostu, tad kaut kur tālumā –saules akmeni. Ledains vējš sejā, neviena cilvēka, tikai mašīnas. Kādas piecpadsmit minūtes nevienas dzīvas dvēseles, tikai mazi durstīgi lediņi it visur. Rīvēju vaigus ar dūraiņiem. Ausis viegli smeldza. Kājas nevarēja just, par spīti termo un ne tik termo zeķēm. Domāju, cik sarkana un cik izspūrusi tur velku kājas, neviens neredz, tikai sajūti sevi. Zeķubikses šļūc uz leju, viena auksta ciska atsitas pret otru, un nosalst vēl vairāk. Pēkšņi sapratu, cik sen neesmu sajutusi ziemu. Visu to kailumu, visu atsegto skarbumu. Aizsalušas peļķes un prātā sajucis vējš. Beidzot ieraudzīju zēnu ar sunīti. Tik savādi, ka cik ļoti mierina citi cilvēki, vienkārši viņu eksistences apziņa. Pirms gada šajā laikā atsitu galvu pret kādu Hanojas kafejnīcas stenderi, dzerot salkansaldu cepumu dzērienu, ledainu, bet tāpat bija gandrīz vai nepieklājīgi silti. Ziema ir mājas. Ziema ir bērnība, kad kāds sarkaniem pirkstiem berzē tavas mazās nejūtīgās pēdiņas. Ziema ir tas brīdis, kad tu nenoturies uzkāpt uz ledus, iekrīti tik aukstā ūdenī, ka aukstumu vairs nevar just, un spirinies ārā, jo pēkšņi gribas dzīvot, tik ļoti gribas dzīvot. Ziema ir pirkstos sagrābtas lāstekas, karsts kakao, tik saplaisājušas lūpas, ka vairs negribas ne ēst, ne skūpstīties, ziema ir sajūta, ka vasara bija izdomāta, jo divi tik lieli pretstati nav iespējami. Iemetos pirmajā gaismiņā iekšā, tur maza tumšmataina meitene dejoja pie Chiquititas un izlikās, ka zina vārdus. How the heartaches come and they go and the scars they're leaving. You'll be dancing once again and the pain will end. Es pasūtīju kakao. Dubulto. On the rocks, gandrīz vai gribējās piebilst.

3 comments - Leave a commentPrevious Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

Comments:

From:[info]romija
Date:January 16th, 2018 - 02:17 pm
(Link)
Cik fantastisks ieraksts!
From:[info]penny_lane
Date:January 16th, 2018 - 03:27 pm
(Link)
es sākumā gribēju rakstīt ar to anestēzijas sajūtu -tipa fgāju pa fielu un fausmīki fala. bet anestēzija izgāja, un aizmirsu.
From:[info]romija
Date:January 18th, 2018 - 03:23 pm
(Link)
tad jau komentārs atbilst stilam. :) lasīju divas reizes un nevarēju izšķirties starp burvīgs, brīnišķīgs un fantastisks. vispār jau gribēju snobiski paklusēt, bet nebija spēka.