Kloniskās konvulsijas ritmiski izplēn.
Raugos tavos matos,
vēroju savu ciešā plaukstas satvēriena atmiņu atblāzmu tajos.

Vēl izstiepta mirkļa pagātnē,
atvēzējos no dvēseles drūmajiem kaktiem,
sadragāju tavu virsādu sārtu, faktūrainu.
Ar kļavu, ozolu un priedi,
bez žēlsirdīgās vājprātības.

Refleksa atvāzti žokļi,
gaistoši pirkstu tvērieni,
jūtami sagurusi aizelsa.

Ar katru zara atkailinošo cirtienu,
dziļais apmierinājums aizēnoja iluzorās sāpes.
Arvien tuvāk mans sadistiskais noskaņojums
ieskāva tavas mazohistiskās noslieces.
Degunu ieejās un telpā ienāca mežs.

Tā vairs nebija nekāda tērcīte starpkājē,
kas ar krāces jaudu ļodzīja spicos ceļgalus kniksēt.
Ar tikpat izteiksmīgiem sejas vaibstiem
Tu uzņēmi sevī mani,
līdz beidzot Tevi nošļācu glumu un nekustīgu.

Kā gan Tevi aizmirst, neaizmirstulīt?
Mēs taču difundējām viens otrā līdz neprātam,
līdz labsajūtai, kas neviebās rūgtumā
un laiski atdevās apnikuma pretmetam.
Levitējām kosmiskā varenuma sinerģijā,
sildījām sūnas Trīsciema pasaku mežā.

Leiputrijas sajūta man nebija gana.
Es pāršķēlu Tavu sirsniņu ar savu pašpietiekamību,
prāta cietumā iestrēgušo parazītu.
Aizbēgu no gaismas, lai attaptos tumsā, nekurienē.

Laimes kļāvieni atvemj bezgalīgo postu,
Izmisušas sāpes nespēj sagremot prieku.
Cik ilgi drīkst justies pamests caurvējā?
Cik ilgi ļaut vientulībai saēst cilvēku?

Te nu mēs esam - kailcirtē,
kur pretējā grāvī redzu Tavu stāvu,
sagurušās rokās baltu karogu, blāvu.
Kājas līdz ceļiem iestigušas dūņās.
Vēl pēdējo reizi,
Tavs skatiens pārslīd ledus aukstumam,
ko manī redzi.
Tavas rokas saļimst kinētiskā enerģijā,
un ķermenis, iznirstot krastā, man pagriež muguru.
Tagad Tu esi cirsmas akla,
tanka dūres izgrūsta pārliecība.

Tur - pretī, esmu savā grāvī, miera stājā,
ar acīm laužu celmus, elpoju skabargas,
skaitu klusuma brīžus starp skaņām.
Joprojām ritmiski sajūtot Tevi sevī,
neatdalāmu, neizelpojamu, sildošu.

Atbalsojos viņas nekontrolētajos smieklos, līmēju bērnības labāko draugu Raimondu klāt viņas rokām un acīs redzu jaundzimušu, rīcības izmisušu stirniņu. Viņas zīdaiņa tvirtums neapzināti pievilina pieskārienus, kad mana savaldība atdalās no askēzes iemauktiem. Nosacīti priekšzīmīgs valodas dārziņš ar izcilu potenciālu nesabojāties, reizēm veldzē manu uzmanību. Pietiek, neatdodos vairs sīkumiem. Gribēju tikai mazliet ieklabēt par pēdējo bradājumpiedzīvojumu - Jaunķemeri - Ragaciems - Ķemeri. Bez starpgadījumiem, bez dzimumsakariem.

Kas ir tavs mīkstais nē, kas artikulē kazas blējienu, pret manu cieto jā?

Akmens belziens nepamet galvas rajonu, kopš apjēdzu, ka viss, pēc kā esmu tiecies pēdējos gadus, ir nesasniedzams un lieks. Vērtības, rindiņdomas un mērķi ir tikai abstrakcijas. Ja laiks un sāpes ir nešķirami, tad kāpēc vēl joprojām skatos pulkstenī, ko novelku reizi mēnesī, kad jāuzlādē? Ar nagiem ieķēries zālē pretojos lielajai atmodai, kas posta mani - kontrolfrīku gabalos. Taisnojos, ka tiekšanās pēc neaizsniedzamā attaisno sūrstošus pirkstgalus un krampjus Ahileja cīpslā, bet šī tiekšanās tieksme izplēnē nezāļu mijiedarbībā. Galu galā, kas tad cilvēks ir, ja ne nezāle vai evolūcijas paralizēts izsmiekls pirms pārcilvēka? Un ja es nomiršu vairākas reizes pirms nāves, nevis tikai vienu vai nevienu?

Apziņa pieceļ rumpi svērteniski,
acīs bikli ielaiž rītu,
iežņaudz kaklu džempera galvas izejā
piedurknēs piedzemdē rokas.
Tagad teci, nu, uz pagalmu,
satver nātres kailām rokām,
bez jebkādām mokām
ļaujies dzeloņmatiņu kairinājumam,
izjūti sāpes nevis domā par tām,
izjūti realitāti, iznīcinot ilūzijas!
Nežmiedz acis!
Tas šķoba pārliecību par taisnvirzienu.
Pārtrauc nepārtraukto netīšo domāšanu!

( Arī putekļiem ir sava kārtība )

Atceries to reizi sākumā, kad virtuvē beidzu Tevi glāstīt?
tavās acīs spiedza trīs burtu izteiksme, tulkojumā vatafak,
kas spītīgi konfliktēja ar izpratni par pieskārienu burvību
un nerimstošiem palīdzības tvērieniem neuzticēšanās virzienā.
Salkanās lūpas, sejas muskulatūra un elpošana sastinga,
cenšoties aptvert šīs situācijas nopietnību tikumības perspektīvā.
Acu mirklī Tu izspēlēji visus šaušalīgā klāsta banālos scenārijus,
aizēnojot dziļo simpātiju, ar kādu mēdzi raudzīties manī.
Tu sajuti cik bīstams var būt cilvēks, kam nespēj uzticēties.
Bet pēkšņā apjausma, savā aizturē, kliedēja Tavas bažas par šo dvēselisko pārdzīvojumu.
Vajadzēja tik vien kā ļauties, pat atdoties elektronu mijiedarbībai,
kas paradoksāli virmoja starp lielā gaļas naža asmeni un Tavu ādu.
Tu arī ļāvies šai katarsei - dzestrs spraigums pārņēma stingumu,
ko nepilnā minūtē bija izraisījis komplicētu iedomu kopums.
Sirdsdarbība jūtami paātrinājās, drudža karstums noslīdēja no vaiga kauliem zemkaklē,
caurstrāvojot Tevi ar dzīvības garšu, kas allaž nomaldās aizmirstībā.
Tagad, šo skaisto atmiņu ietvaros, lūdzu, paņem manu līdzcietību,
noraus ar to savas asaras. Esmu ārpus viņas paklausības.

Substantīvais cilvēks jau ento reizi juta nepieciešamību atslēgties no domām, lai varētu atsegties stagnācijai. Zilie ekrāni zīlīšu ielenkumā pildīja prāta aptverē tukšas patronas, lai pilnā nopietnībā vēlāk tēmētu savu dzīvi nekurienē. Pēc gaiļa nožmiegšanas nepārspīlēti sekmētai atslēgšanās pārpilnībai, jāiemalko paprāva litrāža metilkarbinola, lai spētu sevi iegremdēt endoskopiski zarnu trakta koordinētajās konvulsijās un pēc tam skaidrā prātā atgriezties nākamās dienas sākumpunktā.

There is time to be gentle, and there is time to be dominant.

Redzes pārbaudi man veica trausla sieviete - optometrists, kas reversā nemācēja paskaidrot "intraokulārā šķidruma" un "refrakcijas" eksistenci. Teica, ka nekā nesauc un vēlāk noslauc 15.00
Vēl neērtāk viņa sajutās, kad pastāstīju kā pārbauda paralizētus dzīvniekus un, ka lēcas garšo kā Haribo lācīši, tikai bez garšas, ar tikpat lielu tieksmi salipt zobu starpās un uz cietajām aukslējām.

Jau otro dienu ∞ pārsteidz mani atbraucot ciemos, nesagatavotu, izstiepušos garšļaukus atpūtas krēslā un pielādētu ar grāmatu neapmierinošas asins apgādes rokās, baudot vienatni un saulrietu putnu čaloņā, zinot, ka no 1.aprīļa esmu izslēdzis telefonu. Sīkums, bet patīkami.

Sestdien pirku četrus enerģijas dzērienus, pajautāja dokumentus. Atbildēju: "Jūs laikam jokojat! Man ir 31 gads, esmu jau sirmo zirgu aplokā.", bet viņa atcirta ar smieklu un "neizskatās". Pēc pāris dienām tikai apjēdzu, ka man tiešām nav tik daudz.

Madara mani nostopēja un pastāstīja, ka piebeigusi RDMV, tālāk nedomā studēt, jo grib pierādīt, ka tas nav svarīgākais dzīvē. Viņa dzīvo pie vecvecākiem manā pilsētā, pārtiek no projektiem, kurus realizē ar mākslinieka iemaņām un stopēšanu. Viņai riebjas cilvēki no Carnikavas. Bet tie spicie celīši manī aizēnoja skaidas, kas bira no atvāztā dobuma zem deguna ieejām. Izmetu viņu ārā pie savas citronzāles, lai dotos iekšā tajā vaidoņā.

Sapnī nesalaužamā ugunsmatīte, pagatavojusi man savu neatkārtojamo auzu pārslu-siera omleti, basām kājām, plandošā kleitiņā aiznesa molbertu dienvidu pagalma sūnās un sāka gleznot. Sapņos viss realizējas.

"Masu kultūra ir likumsakarīgs divdesmitā gadsimta cilvēcisko kataklizmu iznākums, jo nevar eksistēt citādi, kopš mēs atklājām, kādi mēs patiesībā mēdzam būt par spīti augstajai kultūrai. Bet mēs neizprotam sakni, kura visam ir viena un tā pati. Šī padarīšana darbojas pēc eksponentfunkcijas principa. Kad visos slāņos tiek šie neapzinātie, metafiziski iztukšotie cilvēki, viņi funkcionē kā neapzināti vīrusa aģenti. Trojas zirgs, kas tiek pie masu iznīcināšanas ieroča. Tajā skaitā arī iepriekšminētie "šīs pasaules varenie", kuri dzīvo ilūzijā par savu misiju sakārtot pasauli, neapzinoties, ka patiesībā vergo varas instinktam - tieksmē remdēt iekšējās slāpes. Bet slāpju cēlonis ir dvēseles ekstrakta deficīts organismā."

Sakrustojis rokas aizsargpozīcijā, viņa tukšais skatiens caur loga paketi vēroja lapas, kas atkal nelūgtas pieglaudās sūnu vasai. Atkal jāķemmē. Jo cītīgāk sakop, jo vieglāk sabojāt ar niekiem. Savelc paralēli ar prātu un sanāk tikpat diagonāls efekts.

Laikam viņas teksti jāuztver kā ar dakšiņu ūdenī rakstīts manuskripts, jo dīvaini lasīt tās pāris projekta aplamības, kas, acīmredzot, viņai palīdz pārdzīvot.

Konstruktīva sasaiste - kad jaunībā pārliecinoši uzvarēju savās pirmajās vieglatlētikas sacensībās Latvijas mērogā, tad izdomāju, ka man tas vairs nav vajadzīgs. Zaudējot nevainību, vēlējos atkal būt nevainīgs. Nokārtojot A kategoriju, pārdevu ielas motociklu. Noliku plauktiņā pirmo kausu saistībā ar krosinieku, drīz pēc tam noliku plauktiņā savu vēlmi jebkad kādreiz vēl piedalīties sacensībās. Apprecēju mīlestību, nespēju to sagremot un aizbēgu pēc 4 mēnešiem. Tagad esmu kārtējās medībās, bet tagad viss ir citādāk, tagad esmu valsts atzīts mednieks, tātad sekvenciāli turpmākās darbības tiks veltītas postam. Kārtējie eviscerētie liemeņi, kurus ik pa laikam pabakstu/-īšu, lai neaizmirstu atcerēties, ka esmu tos nomedījis. Ieciklējies diametra sprostā, kur apkārtējās vides kairinājums ir netverami ļaundabīgs pašattīstībai [lai gan, pastarpināti sevī ielaižu Artūra Bērziņa Visuma Vērpējus un vēl šo, to].

Proporcionalitātes koeficients - "viedie gadi pret tvirtumu" ir nemainīgs. Kā es varu necensties koriģēt šo vispārpieņemto destrukciju? Tā ir mana disonatīvā misija. Ha.

Atļaušos arī turpināt savā garā:
"Iedomājies! Dziļi mežā spīd saulīte, putniņi čivina, priežu galotnes kutina maigs vējelis. Tu jāj uz sava staltā, baltā ponija, blakus jāj Tava mamma uz viņas melnā kumeļa. Izbaudi brīvību, ko sniedz brīvdienas un pavasara atnākšana. Uzjāj kalna ieplakā un ieraugi divus dzīvniekus, kas ir aizmirsuši, ka ir cilvēki - kniebjoties ["I wanna be your dog" manierē], vaidot un vāji iesvīdušus savā intīmprocesā. Arī viņi Tevi pēkšņi ierauga! Ne tikai to, ka Tu esi bērns, bet to, ka blakus Tev ir mamma un redzīgi zirgi." Vai tā ir jāuztver kā bērnības trauma vai realitāte vulgaris?

"Nobody loves none"

P.S. Aizrakstījos. Degunā iecirtās cepeškrāsns, apdegšanas procesā iesaistītais briedis...

Viņa smaržo pēc iemesla nepiedzerties.

Māte: "Tev vajadzētu pa mūli, jo atgrūd cilvēkus, kuri Tevi mīl!"

Jaunais Stradiņu korpuss ir gluži kā neuzrakstītais eposs par civilizācijas bojā eju un tās atdzimšanu bez vārgām miesām un prātiem. Nu, tik tiešām pie visa, šķiet, ir piedomāts. Grūti bija piesiet nepilnību kādam kaktam. Gaiss, telpu izvietojums, tehniskais nodrošinājums, materiālu kvalitāte, vizuālais noformējums un citi faktori, kas lika pētīt un domājot apbrīnot, nevis interesēties par 92 gadus vecā pacienta veselības stāvokli un labsajūtu, pie kura biju uzbraucis ar K. un liftu. Paralēli perpendikulārās atstarpes starp flīzēm, grīdas seguma salaiduma vietas, krānu augstums un parocīgums, durvju un logu atvēršanas virziens, krēslu ērtības pakāpe, trepes ar cauru vidu, kur varētu baudīt pašnāvības ainas, piemēram. Kā neizsapņotam arhitektam un ķirurgam bija vairāk kā aizraujoši. Sirmās tantes roku nagi bija saglabājuši savu izcilību no jaunības plaukuma, arī aristokrātiskā sejas āda bija zīdaiņa cienīga, bet, diemžēl, šīs patikas aizēnoja riebums pret bezspēcību, nožēlojamību un sajūtu, ka nāve jau elpo pakausī. Izrādās kaut kāds iekšējo orgānu vēzis. To smaidu vēl neesmu aizmirsis, kad K. pateica, ka viņa ir pirmā, kas uzzina, ka precēsimies septembrī.

Izmēģināju Rīgas Meža kaķi, veikbordu, zirgu iejādi, nopirku dēli un hidru kaitserfingam [gaidu, kad sadzīs pleca tendinīts], mocim joprojām nav atsūtīts bendikss...

Tik ļoti novērtēju, ka dzīvoju Jūrmalā, 2min attālumā no jūras, lai kāda tā būtu, reizēm tik smirdīga, ka tuvumā negribu būt, bet reizēs kā vakar - veldzējoša - izpeldināju savu kailumu un noskaloju ikdienas smaku. UdĒns gan divtik karstāks par krāna notecināti auksto, ko izbaudu kopš augusta sākuma, kā bērnībā, kad bija garlaicīgi dušā un pietrūka sajūtu mutulis. Prieks, ka šī nodarbe sakrīt ar kripatiņu no Varga ikdienas.

Rīta treniņi ar ciskudrilli ir ūber - 22.5km 49 minūtēs neesmu vēl pārspējis.

( Un kā Tu ēd lasi? )

Sākšu ar to, ka neesmu kādu brītiņu beidzis. Nē, taču - bet šis parāda cik gan sekls ievads var būt pēc tik ilgas klusēšanas.

Esmu laimīgs, ja tā to var nosaukt. Nevar. Esmu ūdenī izmirkusi tējas drupača, kas ieskauta papīra maisiņā no nenosakāma materiāla, zaudējusi visas funkcionālās īpašības un vēlmi sevi tuvināt saulītei. Esmu balodis nokvēpušā skurstenī ar sasietām kājām un cilpā iemauktu kaklu. Esmu tērauda skaida, kas caurdūrusi miesu - daļa iekšā, daļa ārā - starpceļā, neērtā nejēgā. Es bieži vienkārši un retāk sarežģīti esmu.

Sāpes un mokas nav ciešanas, bet uzsitiens pa plecu, lai neaizmirstu tās, jo arī tām ir jūtas.

Riebjas, ka esmu tik ilgi sev pierādījis, ka spēju atturēties no šīs vietnes. Neizliekot sevi, nepierakstot aizmirstībā tekošas domas un sajūtas. Diētas sākumā šķita visai pareizi izslimot šo cūciņslimību, bet laikam jau tomēr vēžu infrakārtas pārstāve.

Šodienas mākoņi uzlika veto maniem vakarvakara biezajiem plāniem sauļoties liedagā, jo pat baseins pie darba nespēj remdēt vēlmi iegremdēties stagnācijā.

Marihuānas kekss - kārtējais grābeklis, kas tikai apstiprina realitātes patīkamo garšo.

Varētu jau it kā ar tādu uz vienu nakti aizmirsties, lai pēc tam visu dzīvi to atcerētos.

Sāku ilgoties pēc sevis. Pietrūkst arī atskaites punkti dzīves ritumā, jo plānotājs ir gaužām neērta rakstu iedobe, kur neparocīgie leņķi un dažādi berzes koeficienti traumē domu izpausmes efektivitāti un jēgu.

Vairāk kā sešus mēnešus atliku šo postu.

Un šorīt brokastīs apēdu piecas olas ceptas kokosriekstu sviestā ar čili pipariem, sīpollokiem, to priekštečiem un maigi vārītu brokoli ar rozā sāli. Blenderētā auzu pārslu putra nobāl. [šie teikumi norāda uz manu ēšanas paradumu robežnovirzi]

Sapnī satiku mazo Lienīti, kas ir M. meitas viena no draudzenēm, ko Jāņos piekāsa. Tik laimīgs kā šajā sapnī neesmu juties nekad. Mēs spēlējāmies un dejojām, minējām mīklas un cilājām domas.

Moto izpriecas ir apaugušas diplomos, bet prieks no tā nevairojas.

K. pa ilgiem laikiem nokaitināja mani tā, ka pašam palika kauns no sevis.

Ak, tālā, neaizsniedzamā, lāpāmadata. Pieklauvē, paklanies, iebaksti un aizbrauc, atstājot dvēselē puteni, bet asinīs ledu. Un tad, kad esi nostājies uz striķa balansā, tad pēkšņi svešs auskars notriec zemē.