Sākšu ar to, ka neesmu kādu brītiņu beidzis. Nē, taču - bet šis parāda cik gan sekls ievads var būt pēc tik ilgas klusēšanas.

Esmu laimīgs, ja tā to var nosaukt. Nevar. Esmu ūdenī izmirkusi tējas drupača, kas ieskauta papīra maisiņā no nenosakāma materiāla, zaudējusi visas funkcionālās īpašības un vēlmi sevi tuvināt saulītei. Esmu balodis nokvēpušā skurstenī ar sasietām kājām un cilpā iemauktu kaklu. Esmu tērauda skaida, kas caurdūrusi miesu - daļa iekšā, daļa ārā - starpceļā, neērtā nejēgā. Es bieži vienkārši un retāk sarežģīti esmu.

Sāpes un mokas nav ciešanas, bet uzsitiens pa plecu, lai neaizmirstu tās, jo arī tām ir jūtas.

Riebjas, ka esmu tik ilgi sev pierādījis, ka spēju atturēties no šīs vietnes. Neizliekot sevi, nepierakstot aizmirstībā tekošas domas un sajūtas. Diētas sākumā šķita visai pareizi izslimot šo cūciņslimību, bet laikam jau tomēr vēžu infrakārtas pārstāve.

Šodienas mākoņi uzlika veto maniem vakarvakara biezajiem plāniem sauļoties liedagā, jo pat baseins pie darba nespēj remdēt vēlmi iegremdēties stagnācijā.

Marihuānas kekss - kārtējais grābeklis, kas tikai apstiprina realitātes patīkamo garšo.