Atbalsojos viņas nekontrolētajos smieklos, līmēju bērnības labāko draugu Raimondu klāt viņas rokām un acīs redzu jaundzimušu, rīcības izmisušu stirniņu. Viņas zīdaiņa tvirtums neapzināti pievilina pieskārienus, kad mana savaldība atdalās no askēzes iemauktiem. Nosacīti priekšzīmīgs valodas dārziņš ar izcilu potenciālu nesabojāties, reizēm veldzē manu uzmanību. Pietiek, neatdodos vairs sīkumiem. Gribēju tikai mazliet ieklabēt par pēdējo bradājumpiedzīvojumu - Jaunķemeri - Ragaciems - Ķemeri. Bez starpgadījumiem, bez dzimumsakariem.

Kas ir tavs mīkstais nē, kas artikulē kazas blējienu, pret manu cieto jā?

Akmens belziens nepamet galvas rajonu, kopš apjēdzu, ka viss, pēc kā esmu tiecies pēdējos gadus, ir nesasniedzams un lieks. Vērtības, rindiņdomas un mērķi ir tikai abstrakcijas. Ja laiks un sāpes ir nešķirami, tad kāpēc vēl joprojām skatos pulkstenī, ko novelku reizi mēnesī, kad jāuzlādē? Ar nagiem ieķēries zālē pretojos lielajai atmodai, kas posta mani - kontrolfrīku gabalos. Taisnojos, ka tiekšanās pēc neaizsniedzamā attaisno sūrstošus pirkstgalus un krampjus Ahileja cīpslā, bet šī tiekšanās tieksme izplēnē nezāļu mijiedarbībā. Galu galā, kas tad cilvēks ir, ja ne nezāle vai evolūcijas paralizēts izsmiekls pirms pārcilvēka? Un ja es nomiršu vairākas reizes pirms nāves, nevis tikai vienu vai nevienu?

Apziņa pieceļ rumpi svērteniski,
acīs bikli ielaiž rītu,
iežņaudz kaklu džempera galvas izejā
piedurknēs piedzemdē rokas.
Tagad teci, nu, uz pagalmu,
satver nātres kailām rokām,
bez jebkādām mokām
ļaujies dzeloņmatiņu kairinājumam,
izjūti sāpes nevis domā par tām,
izjūti realitāti, iznīcinot ilūzijas!
Nežmiedz acis!
Tas šķoba pārliecību par taisnvirzienu.
Pārtrauc nepārtraukto netīšo domāšanu!



Es piekrītu, ka punktualitāte ir viens no maniem fetišiem līdzās slaidiem apakšstilbiem un melniem, kājās aujamiem ādas izstrādājumiemiemiem, un kā redzams jaunākais šai pulciņā - out of focus.