Vakar divreiz šļūcu šķērītē lejā pa jumtu, diemžēl ar veiksmi starpkājē. Bradājumobjektā negaidīti satiktie [kurlmēmie] ekstrēmi parādīja tāādas vietas un shēmas, lai tiktu iespaidīgos skatpunktos, ka šodienas piejūras zvilnī tumšajos acu aizkaros spulgoja Rīgas laternas un prožektori [nu, vēl poētiskāk nevari, blood?". Man patika savos 30 sajusties pusītē. Tās kaiju olas bija vistu A izmērā! Tā vien prasījās uz kupola iesist rīklē kaut ko kuņģi darbināmu.

02:14 SMS - "... Esmu ieinteresēta nopirkt jūsu Yamahas el. ģitāru..." Beidzot bija sajūta, ka raksta prāts bez aizspriedumiem. ∞ gan tā nedomāja.

Tā jau arī ir, ka tur nekā nav.

"Tu mācies.. Pasaki, lai atnesu dzert. Atnesu. Un atkal atnesu. Un aizeju atkal ieliet toniku, jo par stipru. Nākamā rītā nopērku jogurtu ar domu, ja nespēj neko ieēst, paldies vietā saņemu "sūds ar jogurtu, gribu boržomi".

P.s. Aizmirsu vissvarīgāko - vakarnakt pēc bradājuma uz Carnikavas ceļa gandrīz notriecu to balto albīnbriedi, kas manā pagalmā pameta jaunās ābeles bez mizas uz nosalšanu, savu drostaliņu kompānijā. Apstājos un ragainis lūr manos starmešos, bez steigas apgriežas un lēni iet mežā, braucu nopakaļ. 10 metrus pasekoju un kamēr meklēju glāstāmo, tikmēr šis nozuda tumsā.

( Oliņas un rūsa )

Atbalsojos viņas nekontrolētajos smieklos, līmēju bērnības labāko draugu Raimondu klāt viņas rokām un acīs redzu jaundzimušu, rīcības izmisušu stirniņu. Viņas zīdaiņa tvirtums neapzināti pievilina pieskārienus, kad mana savaldība atdalās no askēzes iemauktiem. Nosacīti priekšzīmīgs valodas dārziņš ar izcilu potenciālu nesabojāties, reizēm veldzē manu uzmanību. Pietiek, neatdodos vairs sīkumiem. Gribēju tikai mazliet ieklabēt par pēdējo bradājumpiedzīvojumu - Jaunķemeri - Ragaciems - Ķemeri. Bez starpgadījumiem, bez dzimumsakariem.

Kas ir tavs mīkstais nē, kas artikulē kazas blējienu, pret manu cieto jā?

Akmens belziens nepamet galvas rajonu, kopš apjēdzu, ka viss, pēc kā esmu tiecies pēdējos gadus, ir nesasniedzams un lieks. Vērtības, rindiņdomas un mērķi ir tikai abstrakcijas. Ja laiks un sāpes ir nešķirami, tad kāpēc vēl joprojām skatos pulkstenī, ko novelku reizi mēnesī, kad jāuzlādē? Ar nagiem ieķēries zālē pretojos lielajai atmodai, kas posta mani - kontrolfrīku gabalos. Taisnojos, ka tiekšanās pēc neaizsniedzamā attaisno sūrstošus pirkstgalus un krampjus Ahileja cīpslā, bet šī tiekšanās tieksme izplēnē nezāļu mijiedarbībā. Galu galā, kas tad cilvēks ir, ja ne nezāle vai evolūcijas paralizēts izsmiekls pirms pārcilvēka? Un ja es nomiršu vairākas reizes pirms nāves, nevis tikai vienu vai nevienu?

Apziņa pieceļ rumpi svērteniski,
acīs bikli ielaiž rītu,
iežņaudz kaklu džempera galvas izejā
piedurknēs piedzemdē rokas.
Tagad teci, nu, uz pagalmu,
satver nātres kailām rokām,
bez jebkādām mokām
ļaujies dzeloņmatiņu kairinājumam,
izjūti sāpes nevis domā par tām,
izjūti realitāti, iznīcinot ilūzijas!
Nežmiedz acis!
Tas šķoba pārliecību par taisnvirzienu.
Pārtrauc nepārtraukto netīšo domāšanu!

( Arī putekļiem ir sava kārtība )

Jaunais Stradiņu korpuss ir gluži kā neuzrakstītais eposs par civilizācijas bojā eju un tās atdzimšanu bez vārgām miesām un prātiem. Nu, tik tiešām pie visa, šķiet, ir piedomāts. Grūti bija piesiet nepilnību kādam kaktam. Gaiss, telpu izvietojums, tehniskais nodrošinājums, materiālu kvalitāte, vizuālais noformējums un citi faktori, kas lika pētīt un domājot apbrīnot, nevis interesēties par 92 gadus vecā pacienta veselības stāvokli un labsajūtu, pie kura biju uzbraucis ar K. un liftu. Paralēli perpendikulārās atstarpes starp flīzēm, grīdas seguma salaiduma vietas, krānu augstums un parocīgums, durvju un logu atvēršanas virziens, krēslu ērtības pakāpe, trepes ar cauru vidu, kur varētu baudīt pašnāvības ainas, piemēram. Kā neizsapņotam arhitektam un ķirurgam bija vairāk kā aizraujoši. Sirmās tantes roku nagi bija saglabājuši savu izcilību no jaunības plaukuma, arī aristokrātiskā sejas āda bija zīdaiņa cienīga, bet, diemžēl, šīs patikas aizēnoja riebums pret bezspēcību, nožēlojamību un sajūtu, ka nāve jau elpo pakausī. Izrādās kaut kāds iekšējo orgānu vēzis. To smaidu vēl neesmu aizmirsis, kad K. pateica, ka viņa ir pirmā, kas uzzina, ka precēsimies septembrī.

Izmēģināju Rīgas Meža kaķi, veikbordu, zirgu iejādi, nopirku dēli un hidru kaitserfingam [gaidu, kad sadzīs pleca tendinīts], mocim joprojām nav atsūtīts bendikss...

Tik ļoti novērtēju, ka dzīvoju Jūrmalā, 2min attālumā no jūras, lai kāda tā būtu, reizēm tik smirdīga, ka tuvumā negribu būt, bet reizēs kā vakar - veldzējoša - izpeldināju savu kailumu un noskaloju ikdienas smaku. UdĒns gan divtik karstāks par krāna notecināti auksto, ko izbaudu kopš augusta sākuma, kā bērnībā, kad bija garlaicīgi dušā un pietrūka sajūtu mutulis. Prieks, ka šī nodarbe sakrīt ar kripatiņu no Varga ikdienas.

Rīta treniņi ar ciskudrilli ir ūber - 22.5km 49 minūtēs neesmu vēl pārspējis.

( Un kā Tu ēd lasi? )