Vakar divreiz šļūcu šķērītē lejā pa jumtu, diemžēl ar veiksmi starpkājē. Bradājumobjektā negaidīti satiktie [kurlmēmie] ekstrēmi parādīja tāādas vietas un shēmas, lai tiktu iespaidīgos skatpunktos, ka šodienas piejūras zvilnī tumšajos acu aizkaros spulgoja Rīgas laternas un prožektori [nu, vēl poētiskāk nevari, blood?". Man patika savos 30 sajusties pusītē. Tās kaiju olas bija vistu A izmērā! Tā vien prasījās uz kupola iesist rīklē kaut ko kuņģi darbināmu.

02:14 SMS - "... Esmu ieinteresēta nopirkt jūsu Yamahas el. ģitāru..." Beidzot bija sajūta, ka raksta prāts bez aizspriedumiem. ∞ gan tā nedomāja.

Tā jau arī ir, ka tur nekā nav.

"Tu mācies.. Pasaki, lai atnesu dzert. Atnesu. Un atkal atnesu. Un aizeju atkal ieliet toniku, jo par stipru. Nākamā rītā nopērku jogurtu ar domu, ja nespēj neko ieēst, paldies vietā saņemu "sūds ar jogurtu, gribu boržomi".

P.s. Aizmirsu vissvarīgāko - vakarnakt pēc bradājuma uz Carnikavas ceļa gandrīz notriecu to balto albīnbriedi, kas manā pagalmā pameta jaunās ābeles bez mizas uz nosalšanu, savu drostaliņu kompānijā. Apstājos un ragainis lūr manos starmešos, bez steigas apgriežas un lēni iet mežā, braucu nopakaļ. 10 metrus pasekoju un kamēr meklēju glāstāmo, tikmēr šis nozuda tumsā.