Kā gan Tevi aizmirst, neaizmirstulīt?
Mēs taču difundējām viens otrā līdz neprātam,
līdz labsajūtai, kas neviebās rūgtumā
un laiski atdevās apnikuma pretmetam.
Levitējām kosmiskā varenuma sinerģijā,
sildījām sūnas Trīsciema pasaku mežā.

Leiputrijas sajūta man nebija gana.
Es pāršķēlu Tavu sirsniņu ar savu pašpietiekamību,
prāta cietumā iestrēgušo parazītu.
Aizbēgu no gaismas, lai attaptos tumsā, nekurienē.

Laimes kļāvieni atvemj bezgalīgo postu,
Izmisušas sāpes nespēj sagremot prieku.
Cik ilgi drīkst justies pamests caurvējā?
Cik ilgi ļaut vientulībai saēst cilvēku?

Te nu mēs esam - kailcirtē,
kur pretējā grāvī redzu Tavu stāvu,
sagurušās rokās baltu karogu, blāvu.
Kājas līdz ceļiem iestigušas dūņās.
Vēl pēdējo reizi,
Tavs skatiens pārslīd ledus aukstumam,
ko manī redzi.
Tavas rokas saļimst kinētiskā enerģijā,
un ķermenis, iznirstot krastā, man pagriež muguru.
Tagad Tu esi cirsmas akla,
tanka dūres izgrūsta pārliecība.

Tur - pretī, esmu savā grāvī, miera stājā,
ar acīm laužu celmus, elpoju skabargas,
skaitu klusuma brīžus starp skaņām.
Joprojām ritmiski sajūtot Tevi sevī,
neatdalāmu, neizelpojamu, sildošu.