Kloniskās konvulsijas ritmiski izplēn.
Raugos tavos matos,
vēroju savu ciešā plaukstas satvēriena atmiņu atblāzmu tajos.

Vēl izstiepta mirkļa pagātnē,
atvēzējos no dvēseles drūmajiem kaktiem,
sadragāju tavu virsādu sārtu, faktūrainu.
Ar kļavu, ozolu un priedi,
bez žēlsirdīgās vājprātības.

Refleksa atvāzti žokļi,
gaistoši pirkstu tvērieni,
jūtami sagurusi aizelsa.

Ar katru zara atkailinošo cirtienu,
dziļais apmierinājums aizēnoja iluzorās sāpes.
Arvien tuvāk mans sadistiskais noskaņojums
ieskāva tavas mazohistiskās noslieces.
Degunu ieejās un telpā ienāca mežs.

Tā vairs nebija nekāda tērcīte starpkājē,
kas ar krāces jaudu ļodzīja spicos ceļgalus kniksēt.
Ar tikpat izteiksmīgiem sejas vaibstiem
Tu uzņēmi sevī mani,
līdz beidzot Tevi nošļācu glumu un nekustīgu.