Redzes pārbaudi man veica trausla sieviete - optometrists, kas reversā nemācēja paskaidrot "intraokulārā šķidruma" un "refrakcijas" eksistenci. Teica, ka nekā nesauc un vēlāk noslauc 15.00
Vēl neērtāk viņa sajutās, kad pastāstīju kā pārbauda paralizētus dzīvniekus un, ka lēcas garšo kā Haribo lācīši, tikai bez garšas, ar tikpat lielu tieksmi salipt zobu starpās un uz cietajām aukslējām.

Jau otro dienu ∞ pārsteidz mani atbraucot ciemos, nesagatavotu, izstiepušos garšļaukus atpūtas krēslā un pielādētu ar grāmatu neapmierinošas asins apgādes rokās, baudot vienatni un saulrietu putnu čaloņā, zinot, ka no 1.aprīļa esmu izslēdzis telefonu. Sīkums, bet patīkami.

Sestdien pirku četrus enerģijas dzērienus, pajautāja dokumentus. Atbildēju: "Jūs laikam jokojat! Man ir 31 gads, esmu jau sirmo zirgu aplokā.", bet viņa atcirta ar smieklu un "neizskatās". Pēc pāris dienām tikai apjēdzu, ka man tiešām nav tik daudz.

Madara mani nostopēja un pastāstīja, ka piebeigusi RDMV, tālāk nedomā studēt, jo grib pierādīt, ka tas nav svarīgākais dzīvē. Viņa dzīvo pie vecvecākiem manā pilsētā, pārtiek no projektiem, kurus realizē ar mākslinieka iemaņām un stopēšanu. Viņai riebjas cilvēki no Carnikavas. Bet tie spicie celīši manī aizēnoja skaidas, kas bira no atvāztā dobuma zem deguna ieejām. Izmetu viņu ārā pie savas citronzāles, lai dotos iekšā tajā vaidoņā.

Sapnī nesalaužamā ugunsmatīte, pagatavojusi man savu neatkārtojamo auzu pārslu-siera omleti, basām kājām, plandošā kleitiņā aiznesa molbertu dienvidu pagalma sūnās un sāka gleznot. Sapņos viss realizējas.