Šaubu apšaude kristālā.
Nozīmei ir vairākas nozīmes.
Pieņem pieņēmumu.
Dažas bailes baidās biedēt citas bailes.
Sajūti, ka spēj arī nejust.
Garšai negaršo negaršas garša.
Aprobežotībai nav robežu.

Divu dīvainu dvīņu sapratne nesaprot, kā saprast nesapratni un vice versa.

Iedomājies, ka labās kājas zābaka kājai labās kājas zābaka kāja šķiet sveša!

Sajuka garšas kārpiņu novietojums.

Aizmirsu kā ir nebaidīties, lai saprastu, ka baidos sākt atkal baidīties.

Mēs ar saviem un citu viedokļiem varētu būt kāda viedoklis, kuram ir arī viedoklis par visiem, kam nav viedoklis.

Edgars ar savu Reiki pirmā līmeņa palīdzību atvēra durvis tuvākai izpratnei par to, cik maz ļauju sev just - tikai līdz 10cm ārpus fiziskā ķermeņa, bet ar to bija gana, lai piedzīvotu saspiesto starpdimensiju spiedienu, enerģisko jaudu un negaistamību. Šajā mijiedarbībā kaislsirdīgi uzsūcu jauno sajūtu straumi bez atgraugas. Pieņemot, ka man ir sajūtas, nevarēju nepieņemt, ka visam citam arī ir sajūtas - vienkāršībai, mērvienībām, grācijai vai citiem, valodas izpausmes burvībā radītiem, eksistenciāļiem. Ar apbrīnojamu aizrautību gremoju jēlās sajūtas, kamēr iekšēji pārplēstais smaids caurlauza mierpilno elpošanas ritmu ar raiti izgrūstu gandarījuma nopūtu, rāmas izelpas vietā.

Eksistenciāļi man atgādināja par pašpasludinātajiem intelektuāļiem, kuri iegrožojuši sevi līdz absolūtai patiesībai, jo nepielaiž domu, ka varētu būt vai ir citādāk, nemaz nenojaušot, ka no pašu manifestētā citādāk perspektīvas, pārējais [tātad jūs] ir citādāk. Un kā parasti "pareizās" kārtības viesēji, caur savu šņukstošās realitātes lodziņu, tie turpina bezvējā bezjēdzīgi baurot it kā savās burās.

Pienāca mana kārta izlīmēties ar Edgara kāša palīdzību Audi iespaidā. Vērtīga pieredze, kura atvēra durvis daudzdimensionālai realitātes izpētei un kurā sajutu pasakainu harmoniju itin visā. Pirmo, neapstrīdamo atslābumu apjautu, kad nespēju fokusēt redzi, lai cik stipri es to centstos [jā, tiešām, ar spēku pat mēģināju nofokusēties uz jebko, bet nulle reakcijas asumam]. Pēc brīža padevos, atlaidos no visa ierastā - ķermenis un prāts mani vairs neierobežoja. Biju dvēsele, kuras eksistenci biju noliedzis, jo nespēju izprātot, kur tā paslēpusies, jo vienmēr uzskatīju, ka tā ir tāda kā cilvēka jūtu pasaules būtība, ko dzemdējusi smadzeņu funkcija - apziņa, bet es kļūdījos. Tas ir kaut kas ārpus prāta, ko es vēroju un pieredzēju. Nē, es biju ārpus netaustāmā, neiedomājamā, jo biju augstākā sajēgas līmenī, kas bezprātīgi pieredzēja šos procesus nekompulsīvā manierē. Organisma funkciju atzari parciālā savienībā mierpilni dzīvoja savu dzīvi, kamēr es, kā levitējošs vērotājs, bez piepūles caurplūdu viņu pasaules. Vienā brīdī attapos ķermenī, kurš signalizēja deurinācijas nepieciešamību, citā brīdī - kognitīvi dzenot pēdas signāla cēlonim, apmaldījos veģetatīvajos procesos, i.e., vizualizēti pieredzēju kā mans emocionālais stāvoklis ietekmē parasimpātisko un simpātisko nervu sistēmu, kuru biju mazliet disbalansējis ar jaunajiem iespaidiem un uzsūkto ķīmiju. Būt miera labsajūtā ir tik dabiski! Manuprāt, šis apstiprināja manu apsveicamo imunitāti, kura noteikti pateicas par baiļu, stresa un tml. izskaužamu izpausmju svešumu. Tobrīd viss bija ārpus loģikas un likumsakarību robežām - neapzinājos, nedomāju, nejutu. Tikai atceroties pieredzēto, varu tam pietuvināt vārdu "harmonija". Saprotams, ka aprakstītais šķiet nesaprotams, bet žēl, ka to nav iespējams nodot tālāk, kolektīvā labuma vārdā [hah], jo tas vairāk kā iespaidīgi iespaidoja skaidro īstenību, kuru, caur šo objektīvo patiesību kopuma atskārsmi, esmu fundamentāli saduļķojis līdz apšaubāmībai, kurā zudusi garlaicības piegarša notrulinātajai ikdienai, kurā vienmēr cenšos kontrolēti ieviest svaigas vēsmas, ko nekontrolēti bremzē svarīgāki notikumi, kam tiek dota neapspiežama virsroka.

Nesen pieredzētais nosaka, ka visam ir sava individuālā īstenība, kurā tā pati izvēlas ko un cik daudz atvēlēt, lai to sauktu un izjustu par īstenību. Līdzīgi kā mūsu plakanajā pasaules skatījumā, kurā mēs esam ierobežoti pieredzēt kas ir aiz koka, ārpus perifērijas, starp emocijām vai neko. Kaut ko piedzīvot mēs spējam tikai tik, cik kāds cits to atļauj. Tieši ar savstarpējo attiecību harmoniju šķiet, ka neapzināti salauzu/pārvarēju šo atļauju sistēmu.

Sanāca gari, bet paldies apelsīna pamudinājumam nenoklusēt.

Vannā šķetināju jautājumu - "kā es jūtos", jo biju klusumā un centos racionāli atslēgties, lai varētu atsegties iekšējiem procesiem, kuri citiem šķiet neriktīgi. Ilgi, cītīgi meklējos līdz atkal apjēdzu, ka jūtos kā parasti, kad man kāds uzdod šo pazeminošo jautājumu. Jūtos arī tieši tāpat kā pirms jautājuma uzdošanas. Kam tiek tēmēts ar "es"? Prātam, ko kultivējis ķermenis&co, kurš jāņem vērā vai nē? Jebkurā gadījumā, atbilde ir būtiska tikai analīzei, kas man neinteresē. Visu dzīvi esmu kontrolējis un šķobījis to kā vēlos un nevēlos, tāpēc varu droši apgalvot, ka esmu muļķis [un ne tikai] un neko jau kādu laiku nesaprotu, un man ir zudusi nedziestošā pārliecība visam, ko šķietami reiz esmu zinājis vai esmu bijis pārliecināts par kaut ko, tādējādi sevi ierobežojot ar nepiepildāmu vēlmi izzināt vai saprast visu, sevi ietverot. Pagaidām pietiek ar to, ka apzinos, ka viss ir nekas. Šī atskārta, saprotams, atkal var būt tikai subjektīvi izrietošais spriedums no dzīļu psiholoģijas atejas kakta, no kura spraudziņas pārsvarā savu niecību arī izpaužu. Pietiks gvelzt savai atskaitei neloģiku caur loģiku.

Kad Krišs pārtrauca mani un pateica, lai ievelku dziļi elpu un izelpoju trīs atkārtojumos, pirms prāts vēl nebija paspējis pieslēgties, ķermenī uz brīdi skraidīja elektrība vai skudriņas un šķiet, ka sajutu gaisa mitrumu/temperatūru, kam iepriekš nebiju pievērsis uzmanību. Tik nepierasti sajust aizēnotā apziņā tik intensīvi ķermenisku atslābumu. Tātad, dzīvoju pārsvarā galvā nedēļām, mēnešiem, mentālās retardācijas transa disbalansā, mierinot sevi, ka viss ir lieliski...

Neskrienot pakaļ citiem, dzenos pēc sevis. Atduroties sevī, peilēju neizpratnei acīs, jo gribu aizbēgt no sevis, kad saprotu sevi caur citiem.

Salauzu sevi, lai sajustu to, ka daži neprot sevi salauzt. Ir laiks mīlēties kopā.

Jūs tur, savā mierā, lieciet mani mierā! Mans miers ir būt nemierā.

Viss, ko gribu, ir.
Tu, vispār, saproti, kā tas ir? Tas ir tā, ka brauc ar auto un smaidi par to, ka brauc ar auto, un smaidi!

Kontrolēt kontrolieri, cilvēki kā mantiņas, pārbliezos trampu ar VV tā, ka vairs nevēlos pārbliezties, domas kā debesis, pirmā, patiesā tuvība tuberozē, princesē skabarga, trīs apelsīni.

Mani nebeidzamie jautājumi mani padara par muļķi, nevis citus. Kā viņiem neapnīk, ja viss cits apnīk?

Ūden, ūden, saslapini mani pulverglumu, lai izžūstot kļūstu cieta un tvirta. Lai Renārs pret manu gribu, labsajūtā sagrieztos vēl slapjāks, vēl možāks, vēl kailāks, vēl smaidīgāks. Šī nav viņa kārtējā īstermiņā bauda, bet neatņemams dzīves prieks, ko viņam sniedzu!

Tātad, šo augstāk pieminēto veļu, veļu pa neceļu, lai bagātinātu sevi ar šķēršļiem un noildzinātu kapā gulšanos.

Šonakt bija traks trīspakāpju sapnis, kurā jutos ļoti neaprakstāmi [kā ierasti, nemāku aprakstīt savas jūtas, hah, kur vēl sapnī, tāpēc aprakstīšu tikai situācijas]. Viņa aptina savu kaunuma apmatojumu ap vienas plaukstas izstieptiem pirkstiem vismaz sešas reizes, kas pamatnē bija piestiprināts tikai vienā kvadrātcentimetrā. Tas bija tik, tik, tik tuvu un neparasti, līdzās viņas pieskārieniem man, kad uztvēru tos tik dabiski, bez aiztures un slēptiem pārmetumiem viņai, ka tā nedrīkst. Tas bija tik neētiski šķīsti, ka pamodos citā sapnī, kurā vēlāk, ļaužu pārpildītā senmuižas teritorijā, gāju ar viņu kailpastaigā. Interesantākais ir tas, ka mēs nerunājām vispār, jo bijām absolūtā sinerģijā. Šīs neiespējamās pieredzes apjausmā, atkal pamodos, lai saprastu, kas tikko, blood, notika un kādā sakarā zemapziņa veido kaut ko tik abstrakti nepiemērotu un lieku. Domātājs izslēdzās un ieslēdzās modinātājs deviņos.

Centīšos turpmāk izkāpt no savu sajūtu neraksturošanas, tāpēc uzskaitīšu kā šodien jutos - pamodies, izslāpis, darbīgs, braucošs, sašņurcis, stāvs, sakumpis, izdarīgs, elpojošs. Būs gana šodienai, manuprāt :) Kurš teica, ka nemāku aprakstīt sajūtas, ibio-trio? Hah.

Definīcijas definē robežu robežas.

Gundegas siera cepumi ir vairāk kā apetelīgi. Tu zini, kas ir vairāk kā apetelīgi? Grūtniecei vēderā, nezini! Un nevajag arī. [Šis ir tāds muļķīgs jautājumformas piemērs, ko reizēm izmantoju nenopietnos nolūkos, sevis tīksmināšanai nevis for proving the point]

Kad es nedomāju? Visvairāk mūzikā, jo tā ir vistuvāk tam, no kā esmu attālinājies.

Še, pamēģini dzīvi! Pamēģini atvērt acis, ieraudzīt un pēc tam neredzēt. Pamēģini prātu, sajūtas, emocijas, personības, identitātes, komfortu, vēzi un cilvēkus. Pamēģini [ne]nogalināt, nenomirt un nedomāt! UN? Bez UN? Letarģiski konvulsīvā veģetēšana, blood!
Teju katru gadu augustā man šie fakinie mēģinājumi ir noriebušies līdz truluma reibonim. Šobrīd pat aizsniedzamā jūra smārdo un pūst savā sasirgušajā stāvoklī man līdzi!

Ar G. secināju, ka vairs neprotu formēt viedokli par cilvēkiem. Nespēju pateikt neko labu, neko sliktu, tāds kā tukšums, kad jāpārvērš pieredzes dimensija vārdos. Tajā brīdī būtu negaidīti sasitis plaukstas un šķiet, tas krietni vairāk izskaidrotu kā piedzīvoju cilvēku, nekā verbalizēti ierobežot viņu aprakstos. Agrāk biju staigājošs viedokļu murskulis, gan uzsūkto, gan producēto. Šī pat ir tāda kā destruktīvi gaistoša norāde, ka kūļājos prom no netikumiem, kuri bremzē tuvošanos pirmās rindkopas noskaņas nāvei. Tomēr neesmu tik auksts kā vienmēr šķitis. Vienmēr priecējusi ziema, jo jūtos iederīgs ar savu augsto, auksto, nekustīgo cietokšņa mūri. Šī ziema noteikti mani atkailinās līdz pīšļiem.

Še-šie-šī-šī [loop mode ON, mantra gatava].

Redz' kā, kamēr pabeidz burtiņvirtenītes, tikmēr nihilisms aizbēdzis, hah!

Jūs jau noteikti zināt to sajūtu, kas urdz mainīt sevi cēlu mērķu labad... Pirms vairākiem mēnešiem zināju, ka nespēšu, bet tomēr esmu mainījies. Manuprāt, ļoti. Mazāk dzīvoju patīk, nepatīk varā un ne tikai. Jo vairāk atklāsmju, jo tālāk attālinos no sevis uzbūvētā cietokšņa, jo mazāk vēlos nomirt [ko katru gadu augustā nopietni apsveru] un tuvāk saplūstu ar visu apkārtējo, gan taustāmo, gan netveramo.

Svētdien tikos ar Elīnu Š., pēc gadu ilgas pauzes, jo viņai ir divi mazi suņi, neskaidra dzīves vīzija un brūnas acis, bet tas viss bija izgaisis. Klausījos un uztvēru viņu kā citu sevi, un tas bija brīnišķīgi, jo viņa, apķērīga dāma būdama, savos 23, lieliskā sapratnē spēja pat apraudāties mana kārtējā monologa ietvarā, kurā apcerēju necilvēku laimi. Pieskāros viņai, kā svešam sev nevis silti medījamai gaļai, kā agrāk, kad biju sievietes reducējis līdz kaut kam tik nebaudāmam, stingri apšaubāmās cēloņsakarībās. Baskājām izbridām piemājas mežu, kailķermeņos glāstījām zemsedzi un atklāti cilājām dziļas tēmas un paradigmas. Saprotams, ka nespēju neievērot/nepiefiksēt/nenovērtēt/neizslēgt dabiskos matus, nagus un personmasku, lai cik paradoksāli tas nešķistu, arī ādas tvirtuma un bāluma pakāpi ne tik. Lai šīs, acīm derdzošās, nianses/kvalitātes [kas izslēdz pārējā kritiku] neievērotu, man būtu jānomirst uz neatdzimšanu. Bieži sevi mēdzu traumēt ar detaļām, nevis kopumu. Nespēju [pagaidām] vienkārši skatīties saulē un redzēt sauli, jo redzu kā tek asaras, cepas āda, kalst alveja, žūst peļķes, kūst sniegs, citi neskatās saulē utt. Atgriežoties pie rindkopievada - vērtīga tikšanās.

Jaunciema Maximas kasierei teicu, lai pieskaita arī aiz manis stāvošā kunga sāli, bet viņa nelaipni lepni man jautāja: kāpēc? Viņam taču ir nauda [ko es dzirdēju kūļājamies viņa plaukstās jau vairākas sekundes], uz ko atcirtu - vai jums ir žēl, ka cilvēkam nopērku sāli? - klusums, nepiemēroti izgrūstā pietvīkumā. Ejot uz auto pāri ceļam, attālināti dzirdēju krievu izlaustu "paldies" no tā vīriņa. Šis bija jāpieraksta, jo vienmēr esmu ļoti laipns pret kasierēm/pārdevējām, jo tā vietā, lai uzsmaidītu, viņa izvēlējās situāciju. Tomēr, tomēr jāsecina, ka mēdzu provocēt situācijas un vērot citus tajās. Ak, šīs spēlītes.

Saprotu, ka neprotu multitaskingu darbos. Nespēju pievērsties programmēšanas projektam, kamēr degošie klienti alkst savas mantiņas ar zobratiem. Neesmu bijis atvaļinājumā astoņus+ gadus, jo tas nešķita svarīgi. Tagad vēlos pamosties bez sapņiem par darbu un problēmu risinājumiem, būt mierā, kas nepārtraukti laužas uz āru. Multitaskings darbos kā ar L., E., S., B., lai top!

Vēsas, liesas miesas, šluss!

-Čau, cikos būsi šodien?
-Nebūšu.
-Kā, nebūsi? Kāpēc?
-Man jāievieš galvā kārtība.
-Tas ir kā?
-Šodien pats sev esmu kukū dakteris.
-Ā, ok. Tu nezini, kur ir Ferarri uzgrieznis?
...

Šis bija plānots privātā statusā, bet lai jau...
Šī diena ir devusi apjausmas skaidrību vairāk kā visi mani dzīves gadi kopā. Atverot acis apskaidrībai, tās nācās pievērt, jo man sažņaudzās augšējā korpusa muskulatūra kamolā un spieda asaras acīs tik nevaldāmi, ka tam nebija iespējams pretoties, tāpēc atdevos šim procesam un, izbaudot to, turpināju raudāt. Pēc pāris minūtēm, šokētā apziņas stāvoklī, nelūgts pienāca otrais spēriens ["kick-in" skan krietni piemērotāk], kad apraudājos par to, ka esmu dzīvojis kā mironis starp dzīvajiem, mākslīgi sevi centies atdalīt no visa, un visvairāk iesāpējās sirds par to, cik daudz esmu sev nozadzis šajā miroņa stadijā, cik daudz nevajadzīgu ciešanu esmu sagādājis citiem un sev, cik skaistuma esmu palaidis garām, cik daudz ciešanu ir radījusi mūsdienu sabiedrība, savā aklumā, neizprotot dabu/radītāju, tātad sevi. Arī par to, ka beidzot esmu pareizā vietā, kur jūtu sevi, līdzās citiem un visam. Rakstot par šo pat asaras riešas...

Cik gadu desmitus es bēgu līdz šajai dienai? Mans šī brīža prieks varētu pabarot depresijas kontinentu!!! Lūk, ko nozīmē paņemt dienu sev.

Paldies Sel/Gun-ai par norādēm un ticību!

UPD. Abas manas pēdējās klabes ir spilgts piemērs kādam nevajag būt. Mācieties! [smej]

Jūs visi, kas man nepateica, ka esmu komā, esat fakinā komā!

Pietiek laiks vizināties visriņķī ar auto/velo/prātu, 10 minūtes veikalā izvēlēties marinētus grieķu piparus, peldēties komfortā, iekšķīgai lietošanai paredzētiem pulverīšiem, dzīt sevī zārka naglas, maldināt sevi ar it kā nevainojamu eksistenci, apmierināt savus un citu dzimumorgānus, blenzt pikseļos, lūrēt caur tēmekli uz elpojošiem radījumiem, runāt par to, ka vajag atrast laiku sev, blood, bet NEPIETIEK laiks sev... Lūdzu, Renār, aizrijies ar savu destruktīvo ziņkārību, atvemjot skaidrību, nevis turpini izkārnīties savā miskastē, ko lepni sauc par dzīvi!

Vannā jau tek ūdens. Lai sāktu aizrīšanos, saprotams :)

Pārsteidzoši vakar Bodībītā izdevās pavērot savas domas, ieraugot [un ne tikai] Alisīti. Un, fakmī [not really], tā, brīnumiem apvītā, Īriseļļa, ko ostu teju katru dienu [jau ilgāk par mēnesi], netieši ir izdzēsusi vardarbi, kas gandrīz vienmēr, nelabvēlīgas situācijas [kas tā tāda? hah] rašanās brīdī, pārņem kontroli, stūrējot manu labvēlību absurdā. Tā vietā, lai atcerētos, ka, savas šaurpierības dēļ, viņa ir pieļāvusi kļūdainu lēmumu saistībā ar mani, viss, ko spēju bija pretoties kārdinājumam viņu samīļot. Bez atļaujas iebrukt viņas telpā, izsūkt visu drazu un uzpildīt ar svaigu skābekli. Aplausi, vai ne? Bet nē, tā taču rīkotos tikai egoists. Tik ļoti nepierasti, ka sāk rūpēt cilvēki un viņu domas. Labi, ka mājās ir bise, ja šis viss aizies par tālu, hah. [][][][][][][]...

"Vārdi pastarpināti un nepastarpināti latviešu valodā manāmi apmēram pusgadsimtu kā krievu valodas ne visai vajadzīgi atdarinājumi."

You eat dead food and want to live?

Gaps are more important than words.
Silence is more important than sound.

Radu rētas, rādu retas radu rētas, ruda dura raud, ārdu trasē.

Ceļi līdz zodam un pēdas pakausī.

G("Kurš pērk pulksteni par 500 eiro?\nAtstāj prātu un sameklē sirdi.");

Plaukstu un kūstu vienlaikus.

Vakar divreiz šļūcu šķērītē lejā pa jumtu, diemžēl ar veiksmi starpkājē. Bradājumobjektā negaidīti satiktie [kurlmēmie] ekstrēmi parādīja tāādas vietas un shēmas, lai tiktu iespaidīgos skatpunktos, ka šodienas piejūras zvilnī tumšajos acu aizkaros spulgoja Rīgas laternas un prožektori [nu, vēl poētiskāk nevari, blood?". Man patika savos 30 sajusties pusītē. Tās kaiju olas bija vistu A izmērā! Tā vien prasījās uz kupola iesist rīklē kaut ko kuņģi darbināmu.

02:14 SMS - "... Esmu ieinteresēta nopirkt jūsu Yamahas el. ģitāru..." Beidzot bija sajūta, ka raksta prāts bez aizspriedumiem. ∞ gan tā nedomāja.

Tā jau arī ir, ka tur nekā nav.

"Tu mācies.. Pasaki, lai atnesu dzert. Atnesu. Un atkal atnesu. Un aizeju atkal ieliet toniku, jo par stipru. Nākamā rītā nopērku jogurtu ar domu, ja nespēj neko ieēst, paldies vietā saņemu "sūds ar jogurtu, gribu boržomi".

P.s. Aizmirsu vissvarīgāko - vakarnakt pēc bradājuma uz Carnikavas ceļa gandrīz notriecu to balto albīnbriedi, kas manā pagalmā pameta jaunās ābeles bez mizas uz nosalšanu, savu drostaliņu kompānijā. Apstājos un ragainis lūr manos starmešos, bez steigas apgriežas un lēni iet mežā, braucu nopakaļ. 10 metrus pasekoju un kamēr meklēju glāstāmo, tikmēr šis nozuda tumsā.

( Oliņas un rūsa )

Brīnišķīga vizīte pie zobārsta! [Skaļi priecājos ļoti piesardzīgā klusumā, bet atļaušos tagad būt nepaklausīgs savam saļodzītajam interneta ētikas kodeksam.]

Administratore iešāva pierē un teica 36 2. Pēc 4 min zilā skafandrā tērpts veidols ieaicina sterilu domu veicinošā kabinetā, lai sasveicinātos ar tikpat līdzīgu, baciļu atvairošu dāmu paplildus aizsargbrillēs. Dāmai-zobārstei vārds bija Līga, kā cita Līga man ieteica. Viņas pelēkās acis stāstīja manām ausīm visādas frekvences, es māju ar galvu viņu nepārtraucot, turpināju klausīties un skatīties. Atdūros kūtrā tuvumā, ko, iespējams, abi piedzīvojām, kad viņas gumijas apžņaugtie pirksti profesionāli aizpildīja manas rīkles priekškambari, pastarpināti tajā ievietojot dažādu funkcionalitāšu "pribambasus". Tagad arī varu lepni teikt, ka man ir plomba, noslīpēta, uzpulēta un uķi puķi, kā viņu tik tur nečubināja bez anestēzijas. 30 gadus iztiku bez, gan jau būtu izvilcis līdz tiem 100 arī bez. Acu kontaktu jutu spēcīgāk kā ķermenisko. [par ko arī prieks.]

Un tieši šodien, kad zobārste piekodināja uzturā nelietot neko krāsojošu, izdomāju vannas ūdens temperatūru pataustīt ar mēli. Lieki piebilst, ka melnajā ūdenī bija izšķīdināta Stendera putu bumba "First on the Moon", bez īpašas piegaršas, btw. Pēc veldzes mutes dobumā nekas nebija mainījies, ja var ticēt spogulim.

Kamēr atvāztie žokļi gaidīja sakodienu, tikmēr mazliet parakājos pagātnē un varbūt izcēlu gaismā iemeslu kādēļ tik ļoti vienmēr esmu kritis uz zilām acīm. Pieņemsim, ka man nav fetišs uz savu māti jaunībā, kurai ir zilas acis, turklāt auguma majestātiskums nu jau ir padevies novecošanās postam un necieņai. Atliek pirmā 13 gadu mīlestība, ko nogalināja viņas vecāki, jo varbūt tāpēc, ka viņai bija 9, bet viņa joprojām ir saglabājusi manas mīlestības vēstules, ar roku un centību rakstītas. Mēs joprojām neesam tikušies dzīvē, bet zinu, ka viņa ir laimīgi precēta daudzbērnu māmiņa [vismaz tajā brīdī, kad to rakstīja]. Gribētu satikt ne jau tāpēc, ka mums nekas neizdevās, jo biju foršs puisis no mazpilsētas un viņa skaista preilene no Rīgas, kura vasarās viesojās pie vecvecākiem manā mazpilsētā. Gribētu uzvaicāt tiešu jautājumu acīs, no kuras pagrīdes radās doma, ka vajag pozēt Plūmei, lai tiktu uz lv Playboy vāka? Sajusties drosmīgai, uzmanības tŗūkums, garlaicība, iedvesma, mākslas vārdā? Protams, ka tā ir tikai pagātne, bet kaut kādā vienā laika posmā, kad ieraudzīju to žurnālu, tad smagi aizdomājos. Jā, viņa nebija gaišākā spuldzīte, bet jaunībā viņa šķita tik introverti pievilcīga...

Burzum jaunais albums jau vibrē ausīs, bikses vairs nedreb, ūdens vannā tek un mans iekšejais libretists ir iecirties pārliecībā, ka pēdējā laika masu psihozei būs bēres, kad augšāmcelšos no vannas, bet kā jau zināms - domāt ir kaitīgi un tikpat lieki, cik ar smalku balsi rupju noti pūst.

Katru dienu es nespēju izspiest mīlestību.

UPD:
Beidz kurnēt, Tu tāpat neproti nevienu cilvēku mīlēt!