-Čau, cikos būsi šodien?
-Nebūšu.
-Kā, nebūsi? Kāpēc?
-Man jāievieš galvā kārtība.
-Tas ir kā?
-Šodien pats sev esmu kukū dakteris.
-Ā, ok. Tu nezini, kur ir Ferarri uzgrieznis?
...

Šis bija plānots privātā statusā, bet lai jau...
Šī diena ir devusi apjausmas skaidrību vairāk kā visi mani dzīves gadi kopā. Atverot acis apskaidrībai, tās nācās pievērt, jo man sažņaudzās augšējā korpusa muskulatūra kamolā un spieda asaras acīs tik nevaldāmi, ka tam nebija iespējams pretoties, tāpēc atdevos šim procesam un, izbaudot to, turpināju raudāt. Pēc pāris minūtēm, šokētā apziņas stāvoklī, nelūgts pienāca otrais spēriens ["kick-in" skan krietni piemērotāk], kad apraudājos par to, ka esmu dzīvojis kā mironis starp dzīvajiem, mākslīgi sevi centies atdalīt no visa, un visvairāk iesāpējās sirds par to, cik daudz esmu sev nozadzis šajā miroņa stadijā, cik daudz nevajadzīgu ciešanu esmu sagādājis citiem un sev, cik skaistuma esmu palaidis garām, cik daudz ciešanu ir radījusi mūsdienu sabiedrība, savā aklumā, neizprotot dabu/radītāju, tātad sevi. Arī par to, ka beidzot esmu pareizā vietā, kur jūtu sevi, līdzās citiem un visam. Rakstot par šo pat asaras riešas...

Cik gadu desmitus es bēgu līdz šajai dienai? Mans šī brīža prieks varētu pabarot depresijas kontinentu!!! Lūk, ko nozīmē paņemt dienu sev.

Paldies Sel/Gun-ai par norādēm un ticību!

UPD. Abas manas pēdējās klabes ir spilgts piemērs kādam nevajag būt. Mācieties! [smej]

Jūs visi, kas man nepateica, ka esmu komā, esat fakinā komā!

Pietiek laiks vizināties visriņķī ar auto/velo/prātu, 10 minūtes veikalā izvēlēties marinētus grieķu piparus, peldēties komfortā, iekšķīgai lietošanai paredzētiem pulverīšiem, dzīt sevī zārka naglas, maldināt sevi ar it kā nevainojamu eksistenci, apmierināt savus un citu dzimumorgānus, blenzt pikseļos, lūrēt caur tēmekli uz elpojošiem radījumiem, runāt par to, ka vajag atrast laiku sev, blood, bet NEPIETIEK laiks sev... Lūdzu, Renār, aizrijies ar savu destruktīvo ziņkārību, atvemjot skaidrību, nevis turpini izkārnīties savā miskastē, ko lepni sauc par dzīvi!

Vannā jau tek ūdens. Lai sāktu aizrīšanos, saprotams :)

Pārsteidzoši vakar Bodībītā izdevās pavērot savas domas, ieraugot [un ne tikai] Alisīti. Un, fakmī [not really], tā, brīnumiem apvītā, Īriseļļa, ko ostu teju katru dienu [jau ilgāk par mēnesi], netieši ir izdzēsusi vardarbi, kas gandrīz vienmēr, nelabvēlīgas situācijas [kas tā tāda? hah] rašanās brīdī, pārņem kontroli, stūrējot manu labvēlību absurdā. Tā vietā, lai atcerētos, ka, savas šaurpierības dēļ, viņa ir pieļāvusi kļūdainu lēmumu saistībā ar mani, viss, ko spēju bija pretoties kārdinājumam viņu samīļot. Bez atļaujas iebrukt viņas telpā, izsūkt visu drazu un uzpildīt ar svaigu skābekli. Aplausi, vai ne? Bet nē, tā taču rīkotos tikai egoists. Tik ļoti nepierasti, ka sāk rūpēt cilvēki un viņu domas. Labi, ka mājās ir bise, ja šis viss aizies par tālu, hah. [][][][][][][]...

"Vārdi pastarpināti un nepastarpināti latviešu valodā manāmi apmēram pusgadsimtu kā krievu valodas ne visai vajadzīgi atdarinājumi."

You eat dead food and want to live?

Gaps are more important than words.
Silence is more important than sound.

Radu rētas, rādu retas radu rētas, ruda dura raud, ārdu trasē.

Ceļi līdz zodam un pēdas pakausī.

G("Kurš pērk pulksteni par 500 eiro?\nAtstāj prātu un sameklē sirdi.");

Plaukstu un kūstu vienlaikus.

Vakar divreiz šļūcu šķērītē lejā pa jumtu, diemžēl ar veiksmi starpkājē. Bradājumobjektā negaidīti satiktie [kurlmēmie] ekstrēmi parādīja tāādas vietas un shēmas, lai tiktu iespaidīgos skatpunktos, ka šodienas piejūras zvilnī tumšajos acu aizkaros spulgoja Rīgas laternas un prožektori [nu, vēl poētiskāk nevari, blood?". Man patika savos 30 sajusties pusītē. Tās kaiju olas bija vistu A izmērā! Tā vien prasījās uz kupola iesist rīklē kaut ko kuņģi darbināmu.

02:14 SMS - "... Esmu ieinteresēta nopirkt jūsu Yamahas el. ģitāru..." Beidzot bija sajūta, ka raksta prāts bez aizspriedumiem. ∞ gan tā nedomāja.

Tā jau arī ir, ka tur nekā nav.

"Tu mācies.. Pasaki, lai atnesu dzert. Atnesu. Un atkal atnesu. Un aizeju atkal ieliet toniku, jo par stipru. Nākamā rītā nopērku jogurtu ar domu, ja nespēj neko ieēst, paldies vietā saņemu "sūds ar jogurtu, gribu boržomi".

P.s. Aizmirsu vissvarīgāko - vakarnakt pēc bradājuma uz Carnikavas ceļa gandrīz notriecu to balto albīnbriedi, kas manā pagalmā pameta jaunās ābeles bez mizas uz nosalšanu, savu drostaliņu kompānijā. Apstājos un ragainis lūr manos starmešos, bez steigas apgriežas un lēni iet mežā, braucu nopakaļ. 10 metrus pasekoju un kamēr meklēju glāstāmo, tikmēr šis nozuda tumsā.

( Oliņas un rūsa )

Brīnišķīga vizīte pie zobārsta! [Skaļi priecājos ļoti piesardzīgā klusumā, bet atļaušos tagad būt nepaklausīgs savam saļodzītajam interneta ētikas kodeksam.]

Administratore iešāva pierē un teica 36 2. Pēc 4 min zilā skafandrā tērpts veidols ieaicina sterilu domu veicinošā kabinetā, lai sasveicinātos ar tikpat līdzīgu, baciļu atvairošu dāmu paplildus aizsargbrillēs. Dāmai-zobārstei vārds bija Līga, kā cita Līga man ieteica. Viņas pelēkās acis stāstīja manām ausīm visādas frekvences, es māju ar galvu viņu nepārtraucot, turpināju klausīties un skatīties. Atdūros kūtrā tuvumā, ko, iespējams, abi piedzīvojām, kad viņas gumijas apžņaugtie pirksti profesionāli aizpildīja manas rīkles priekškambari, pastarpināti tajā ievietojot dažādu funkcionalitāšu "pribambasus". Tagad arī varu lepni teikt, ka man ir plomba, noslīpēta, uzpulēta un uķi puķi, kā viņu tik tur nečubināja bez anestēzijas. 30 gadus iztiku bez, gan jau būtu izvilcis līdz tiem 100 arī bez. Acu kontaktu jutu spēcīgāk kā ķermenisko. [par ko arī prieks.]

Un tieši šodien, kad zobārste piekodināja uzturā nelietot neko krāsojošu, izdomāju vannas ūdens temperatūru pataustīt ar mēli. Lieki piebilst, ka melnajā ūdenī bija izšķīdināta Stendera putu bumba "First on the Moon", bez īpašas piegaršas, btw. Pēc veldzes mutes dobumā nekas nebija mainījies, ja var ticēt spogulim.

Kamēr atvāztie žokļi gaidīja sakodienu, tikmēr mazliet parakājos pagātnē un varbūt izcēlu gaismā iemeslu kādēļ tik ļoti vienmēr esmu kritis uz zilām acīm. Pieņemsim, ka man nav fetišs uz savu māti jaunībā, kurai ir zilas acis, turklāt auguma majestātiskums nu jau ir padevies novecošanās postam un necieņai. Atliek pirmā 13 gadu mīlestība, ko nogalināja viņas vecāki, jo varbūt tāpēc, ka viņai bija 9, bet viņa joprojām ir saglabājusi manas mīlestības vēstules, ar roku un centību rakstītas. Mēs joprojām neesam tikušies dzīvē, bet zinu, ka viņa ir laimīgi precēta daudzbērnu māmiņa [vismaz tajā brīdī, kad to rakstīja]. Gribētu satikt ne jau tāpēc, ka mums nekas neizdevās, jo biju foršs puisis no mazpilsētas un viņa skaista preilene no Rīgas, kura vasarās viesojās pie vecvecākiem manā mazpilsētā. Gribētu uzvaicāt tiešu jautājumu acīs, no kuras pagrīdes radās doma, ka vajag pozēt Plūmei, lai tiktu uz lv Playboy vāka? Sajusties drosmīgai, uzmanības tŗūkums, garlaicība, iedvesma, mākslas vārdā? Protams, ka tā ir tikai pagātne, bet kaut kādā vienā laika posmā, kad ieraudzīju to žurnālu, tad smagi aizdomājos. Jā, viņa nebija gaišākā spuldzīte, bet jaunībā viņa šķita tik introverti pievilcīga...

Burzum jaunais albums jau vibrē ausīs, bikses vairs nedreb, ūdens vannā tek un mans iekšejais libretists ir iecirties pārliecībā, ka pēdējā laika masu psihozei būs bēres, kad augšāmcelšos no vannas, bet kā jau zināms - domāt ir kaitīgi un tikpat lieki, cik ar smalku balsi rupju noti pūst.

Katru dienu es nespēju izspiest mīlestību.

UPD:
Beidz kurnēt, Tu tāpat neproti nevienu cilvēku mīlēt!

Tie rīti, kad it kā guli, bet nevari aizmigt, jo stundu stāvi...

Vai zināt to, ko vēlies un nevēlies ir destruktīvāk kā pavisam pieņemt sistēmas cilvēkus un aizmirst savas vēlmes, kas attiecas uz tiem?
Iznīcinu ego tikai dažos brīžos, jo pārējā laikā tas man sagādā neaprakstāmu prieku, kas nav šķietamība, bet tāda kā aizraušanās, kas nav saistīta ar alkatību/atkarību. Nevainīgs piemērs - patīk tā sajūta, kad izejot cilvēkos apzinos, ka varētu viņus nogalināt, bet to nedaru. Nepretojos, drīzāk ļaujos pārākumam, maigā iztēles formā, kas ļauj būt stiprākam, sabiedrības paciešanas kontekstā {bez nievājoša rakstura piegaršas}. {Neesmu tipiskais gadījums, kad kādu ienīstot, patiesībā ienīstu sevi. Konkrētais gadījums ietver izvēles soli virzienā, kurā jūtos vislabāk.} Uzsienot mezglu ievaddomai - labprāt lidoju savā abstrakciju pasaulītē, no kuras dažreiz izkāpju realitātē, lai sajustu, ka man ir divas kājas.

Parīt apritēs 31 gads, kopš man, bez manas atļaujas, nogrieza nabassaiti un atdalīja no placentas. Šie gadskaitļi ir tik nebūtiski pret prologa ciešanām, ko esmu radījis savai māmiņai. Iespējams, šis ir visnopietnākais iemesls kādēļ nemēdzu atzīmēt šos it kā svētkus ar līksmi vaigos. Var jau apgalvot, ka šīs ciešanas radīja prieku un kaut ko tādu, kas šobrīd raksta Sviesta Cibā, kas atsver pārejošās dzemdību mocības, bet nē, nepiekritīšu. Ciešanas kā epidēmija izplatās aritmētiskā progresijā, kur diferencei ir iedomāts, pozitīvi pieaugošs kāpinātājs. Joprojām neesmu uzbūvējis savu māju, bet ļoti ticams, ka līdz 35 to īstenošu, ja pats sev sprunguļus ratos nebāzīšu. Joprojām2 neesmu saticis kādu, ko patiesi mīlēt. Reizēm pat kaitinoši jūtos privilēģēts, ka sen neesmu domājis par komfortu un naudu, kas liecina par maldinošu plebeju kārtaiņa pārdzimšanu patriarhā.

Vakar bija slapjas un pārāk ilgas medības, kurās vienubrīd aizdomājos vai eksistē gana attapīgs vegānisma/veģetārisma kalpotājs, kas izprot medību saimniecības nepieciešamību, jo pēc veg/veģ definīcijas jautājums izslēdz atbildi savā retorikā, bet ja nu ir izņēmums... Diemžēl pārāk nepilnīga filozofija savā cietībā, lai realizētu pozitīvas sekas, kādas būtu vajadzīgas, bet tas nevienam neinteresē, jo mums ir sava akropole ar mazo "a"!

Nedēļas vidū staltie ragaiņi bija ienākuši ciemos pie mājas.

Gribēju uzrakstīt kaut ko krīpī, bet sapratu, ka tas būtu pārāk nesaprotams.

-Renār, es taču tevi lasu kā grāmatu...;
-Redzu kā lasi mani, un neko nesaproti no lasītā.

Nezinu kā citviet, bet Kalngalē šodien visu dienu ir vakars.

Kas tu vispār tāds esi, divkājainais staiguli? - jūra vaicāja, un turpināja - vai tiešām nekā citādāk neproti man izrādīt cieņu, kā tikai ar pašattīrīšanās mehānisma izvadproduktu burtiskā un netiešā nozīmē? Ja reiz izrāpies krastā, tad iepazīstini ar savām zivīm un jēgpilnību! Paskaties uz kosmosa apziņu, lai apjaustu tās tālo ceļu līdz laimīgai utei ar sasalušu smaidu.

Jaunā gada iesākuma sajūta - paņem brilles rokā un izklepo acis buljonā!

Exit code 0

Kloniskās konvulsijas ritmiski izplēn.
Raugos tavos matos,
vēroju savu ciešā plaukstas satvēriena atmiņu atblāzmu tajos.

Vēl izstiepta mirkļa pagātnē,
atvēzējos no dvēseles drūmajiem kaktiem,
sadragāju tavu virsādu sārtu, faktūrainu.
Ar kļavu, ozolu un priedi,
bez žēlsirdīgās vājprātības.

Refleksa atvāzti žokļi,
gaistoši pirkstu tvērieni,
jūtami sagurusi aizelsa.

Ar katru zara atkailinošo cirtienu,
dziļais apmierinājums aizēnoja iluzorās sāpes.
Arvien tuvāk mans sadistiskais noskaņojums
ieskāva tavas mazohistiskās noslieces.
Degunu ieejās un telpā ienāca mežs.

Tā vairs nebija nekāda tērcīte starpkājē,
kas ar krāces jaudu ļodzīja spicos ceļgalus kniksēt.
Ar tikpat izteiksmīgiem sejas vaibstiem
Tu uzņēmi sevī mani,
līdz beidzot Tevi nošļācu glumu un nekustīgu.

Kā gan Tevi aizmirst, neaizmirstulīt?
Mēs taču difundējām viens otrā līdz neprātam,
līdz labsajūtai, kas neviebās rūgtumā
un laiski atdevās apnikuma pretmetam.
Levitējām kosmiskā varenuma sinerģijā,
sildījām sūnas Trīsciema pasaku mežā.

Leiputrijas sajūta man nebija gana.
Es pāršķēlu Tavu sirsniņu ar savu pašpietiekamību,
prāta cietumā iestrēgušo parazītu.
Aizbēgu no gaismas, lai attaptos tumsā, nekurienē.

Laimes kļāvieni atvemj bezgalīgo postu,
Izmisušas sāpes nespēj sagremot prieku.
Cik ilgi drīkst justies pamests caurvējā?
Cik ilgi ļaut vientulībai saēst cilvēku?

Te nu mēs esam - kailcirtē,
kur pretējā grāvī redzu Tavu stāvu,
sagurušās rokās baltu karogu, blāvu.
Kājas līdz ceļiem iestigušas dūņās.
Vēl pēdējo reizi,
Tavs skatiens pārslīd ledus aukstumam,
ko manī redzi.
Tavas rokas saļimst kinētiskā enerģijā,
un ķermenis, iznirstot krastā, man pagriež muguru.
Tagad Tu esi cirsmas akla,
tanka dūres izgrūsta pārliecība.

Tur - pretī, esmu savā grāvī, miera stājā,
ar acīm laužu celmus, elpoju skabargas,
skaitu klusuma brīžus starp skaņām.
Joprojām ritmiski sajūtot Tevi sevī,
neatdalāmu, neizelpojamu, sildošu.

Atbalsojos viņas nekontrolētajos smieklos, līmēju bērnības labāko draugu Raimondu klāt viņas rokām un acīs redzu jaundzimušu, rīcības izmisušu stirniņu. Viņas zīdaiņa tvirtums neapzināti pievilina pieskārienus, kad mana savaldība atdalās no askēzes iemauktiem. Nosacīti priekšzīmīgs valodas dārziņš ar izcilu potenciālu nesabojāties, reizēm veldzē manu uzmanību. Pietiek, neatdodos vairs sīkumiem. Gribēju tikai mazliet ieklabēt par pēdējo bradājumpiedzīvojumu - Jaunķemeri - Ragaciems - Ķemeri. Bez starpgadījumiem, bez dzimumsakariem.

Kas ir tavs mīkstais nē, kas artikulē kazas blējienu, pret manu cieto jā?

Akmens belziens nepamet galvas rajonu, kopš apjēdzu, ka viss, pēc kā esmu tiecies pēdējos gadus, ir nesasniedzams un lieks. Vērtības, rindiņdomas un mērķi ir tikai abstrakcijas. Ja laiks un sāpes ir nešķirami, tad kāpēc vēl joprojām skatos pulkstenī, ko novelku reizi mēnesī, kad jāuzlādē? Ar nagiem ieķēries zālē pretojos lielajai atmodai, kas posta mani - kontrolfrīku gabalos. Taisnojos, ka tiekšanās pēc neaizsniedzamā attaisno sūrstošus pirkstgalus un krampjus Ahileja cīpslā, bet šī tiekšanās tieksme izplēnē nezāļu mijiedarbībā. Galu galā, kas tad cilvēks ir, ja ne nezāle vai evolūcijas paralizēts izsmiekls pirms pārcilvēka? Un ja es nomiršu vairākas reizes pirms nāves, nevis tikai vienu vai nevienu?

Apziņa pieceļ rumpi svērteniski,
acīs bikli ielaiž rītu,
iežņaudz kaklu džempera galvas izejā
piedurknēs piedzemdē rokas.
Tagad teci, nu, uz pagalmu,
satver nātres kailām rokām,
bez jebkādām mokām
ļaujies dzeloņmatiņu kairinājumam,
izjūti sāpes nevis domā par tām,
izjūti realitāti, iznīcinot ilūzijas!
Nežmiedz acis!
Tas šķoba pārliecību par taisnvirzienu.
Pārtrauc nepārtraukto netīšo domāšanu!

( Arī putekļiem ir sava kārtība )

Atceries to reizi sākumā, kad virtuvē beidzu Tevi glāstīt?
tavās acīs spiedza trīs burtu izteiksme, tulkojumā vatafak,
kas spītīgi konfliktēja ar izpratni par pieskārienu burvību
un nerimstošiem palīdzības tvērieniem neuzticēšanās virzienā.
Salkanās lūpas, sejas muskulatūra un elpošana sastinga,
cenšoties aptvert šīs situācijas nopietnību tikumības perspektīvā.
Acu mirklī Tu izspēlēji visus šaušalīgā klāsta banālos scenārijus,
aizēnojot dziļo simpātiju, ar kādu mēdzi raudzīties manī.
Tu sajuti cik bīstams var būt cilvēks, kam nespēj uzticēties.
Bet pēkšņā apjausma, savā aizturē, kliedēja Tavas bažas par šo dvēselisko pārdzīvojumu.
Vajadzēja tik vien kā ļauties, pat atdoties elektronu mijiedarbībai,
kas paradoksāli virmoja starp lielā gaļas naža asmeni un Tavu ādu.
Tu arī ļāvies šai katarsei - dzestrs spraigums pārņēma stingumu,
ko nepilnā minūtē bija izraisījis komplicētu iedomu kopums.
Sirdsdarbība jūtami paātrinājās, drudža karstums noslīdēja no vaiga kauliem zemkaklē,
caurstrāvojot Tevi ar dzīvības garšu, kas allaž nomaldās aizmirstībā.
Tagad, šo skaisto atmiņu ietvaros, lūdzu, paņem manu līdzcietību,
noraus ar to savas asaras. Esmu ārpus viņas paklausības.

Substantīvais cilvēks jau ento reizi juta nepieciešamību atslēgties no domām, lai varētu atsegties stagnācijai. Zilie ekrāni zīlīšu ielenkumā pildīja prāta aptverē tukšas patronas, lai pilnā nopietnībā vēlāk tēmētu savu dzīvi nekurienē. Pēc gaiļa nožmiegšanas nepārspīlēti sekmētai atslēgšanās pārpilnībai, jāiemalko paprāva litrāža metilkarbinola, lai spētu sevi iegremdēt endoskopiski zarnu trakta koordinētajās konvulsijās un pēc tam skaidrā prātā atgriezties nākamās dienas sākumpunktā.

There is time to be gentle, and there is time to be dominant.