Brīnišķīga vizīte pie zobārsta! [Skaļi priecājos ļoti piesardzīgā klusumā, bet atļaušos tagad būt nepaklausīgs savam saļodzītajam interneta ētikas kodeksam.]

Administratore iešāva pierē un teica 36 2. Pēc 4 min zilā skafandrā tērpts veidols ieaicina sterilu domu veicinošā kabinetā, lai sasveicinātos ar tikpat līdzīgu, baciļu atvairošu dāmu paplildus aizsargbrillēs. Dāmai-zobārstei vārds bija Līga, kā cita Līga man ieteica. Viņas pelēkās acis stāstīja manām ausīm visādas frekvences, es māju ar galvu viņu nepārtraucot, turpināju klausīties un skatīties. Atdūros kūtrā tuvumā, ko, iespējams, abi piedzīvojām, kad viņas gumijas apžņaugtie pirksti profesionāli aizpildīja manas rīkles priekškambari, pastarpināti tajā ievietojot dažādu funkcionalitāšu "pribambasus". Tagad arī varu lepni teikt, ka man ir plomba, noslīpēta, uzpulēta un uķi puķi, kā viņu tik tur nečubināja bez anestēzijas. 30 gadus iztiku bez, gan jau būtu izvilcis līdz tiem 100 arī bez. Acu kontaktu jutu spēcīgāk kā ķermenisko. [par ko arī prieks.]

Un tieši šodien, kad zobārste piekodināja uzturā nelietot neko krāsojošu, izdomāju vannas ūdens temperatūru pataustīt ar mēli. Lieki piebilst, ka melnajā ūdenī bija izšķīdināta Stendera putu bumba "First on the Moon", bez īpašas piegaršas, btw. Pēc veldzes mutes dobumā nekas nebija mainījies, ja var ticēt spogulim.

Kamēr atvāztie žokļi gaidīja sakodienu, tikmēr mazliet parakājos pagātnē un varbūt izcēlu gaismā iemeslu kādēļ tik ļoti vienmēr esmu kritis uz zilām acīm. Pieņemsim, ka man nav fetišs uz savu māti jaunībā, kurai ir zilas acis, turklāt auguma majestātiskums nu jau ir padevies novecošanās postam un necieņai. Atliek pirmā 13 gadu mīlestība, ko nogalināja viņas vecāki, jo varbūt tāpēc, ka viņai bija 9, bet viņa joprojām ir saglabājusi manas mīlestības vēstules, ar roku un centību rakstītas. Mēs joprojām neesam tikušies dzīvē, bet zinu, ka viņa ir laimīgi precēta daudzbērnu māmiņa [vismaz tajā brīdī, kad to rakstīja]. Gribētu satikt ne jau tāpēc, ka mums nekas neizdevās, jo biju foršs puisis no mazpilsētas un viņa skaista preilene no Rīgas, kura vasarās viesojās pie vecvecākiem manā mazpilsētā. Gribētu uzvaicāt tiešu jautājumu acīs, no kuras pagrīdes radās doma, ka vajag pozēt Plūmei, lai tiktu uz lv Playboy vāka? Sajusties drosmīgai, uzmanības tŗūkums, garlaicība, iedvesma, mākslas vārdā? Protams, ka tā ir tikai pagātne, bet kaut kādā vienā laika posmā, kad ieraudzīju to žurnālu, tad smagi aizdomājos. Jā, viņa nebija gaišākā spuldzīte, bet jaunībā viņa šķita tik introverti pievilcīga...