Vannā šķetināju jautājumu - "kā es jūtos", jo biju klusumā un centos racionāli atslēgties, lai varētu atsegties iekšējiem procesiem, kuri citiem šķiet neriktīgi. Ilgi, cītīgi meklējos līdz atkal apjēdzu, ka jūtos kā parasti, kad man kāds uzdod šo pazeminošo jautājumu. Jūtos arī tieši tāpat kā pirms jautājuma uzdošanas. Kam tiek tēmēts ar "es"? Prātam, ko kultivējis ķermenis&co, kurš jāņem vērā vai nē? Jebkurā gadījumā, atbilde ir būtiska tikai analīzei, kas man neinteresē. Visu dzīvi esmu kontrolējis un šķobījis to kā vēlos un nevēlos, tāpēc varu droši apgalvot, ka esmu muļķis [un ne tikai] un neko jau kādu laiku nesaprotu, un man ir zudusi nedziestošā pārliecība visam, ko šķietami reiz esmu zinājis vai esmu bijis pārliecināts par kaut ko, tādējādi sevi ierobežojot ar nepiepildāmu vēlmi izzināt vai saprast visu, sevi ietverot. Pagaidām pietiek ar to, ka apzinos, ka viss ir nekas. Šī atskārta, saprotams, atkal var būt tikai subjektīvi izrietošais spriedums no dzīļu psiholoģijas atejas kakta, no kura spraudziņas pārsvarā savu niecību arī izpaužu. Pietiks gvelzt savai atskaitei neloģiku caur loģiku.

Kad Krišs pārtrauca mani un pateica, lai ievelku dziļi elpu un izelpoju trīs atkārtojumos, pirms prāts vēl nebija paspējis pieslēgties, ķermenī uz brīdi skraidīja elektrība vai skudriņas un šķiet, ka sajutu gaisa mitrumu/temperatūru, kam iepriekš nebiju pievērsis uzmanību. Tik nepierasti sajust aizēnotā apziņā tik intensīvi ķermenisku atslābumu. Tātad, dzīvoju pārsvarā galvā nedēļām, mēnešiem, mentālās retardācijas transa disbalansā, mierinot sevi, ka viss ir lieliski...

Neskrienot pakaļ citiem, dzenos pēc sevis. Atduroties sevī, peilēju neizpratnei acīs, jo gribu aizbēgt no sevis, kad saprotu sevi caur citiem.