epilogs
Tikko atgriezos no policijas. Gatavojos stāties sievietes priekšā, saķemmējos, apģērbos kā svētule, bet tur priekšā jauns, glīts puisis .. paldies Dievam, pēdējā brīdī pirms iešanas ārā no mājas tomēr nolēmu uzkrāsoties, jo sapratu, ka izskatos pārāk svēta pat sievietei. Sākumā galīgi negribēja klausīties, ignorēja, bet es tik neatlaidīgi stāstīju to, kāda nabadzīte esmu, ka beigās pati sev noticēju un sāku bimbāt. Tad sāku rakstīt paskaidrojumus, kurus rakstot un paralēli sarunājoties ar policistu, apraudājos vēlreiz, un, voilà, minimālais iespējamais sods par šādu pārkāpumu - 4 soda punkti un 50 Ls.
Nav man ne kauna, ne goda, bet karā visi līdzekļi labi, man nebija, ko zaudēt, ja nu vienīgi tiesības, kuras es nevaru atļauties zaudēt, tad nu es sēdēju un bezkaunīgi bimbāju ar'. Nu, un pēc pāris mēnešiem visticamāk atnāks vēstulīte no apdrošinātājiem par regresu, tur nevajadzētu aiziet vairāk par diviem simtiem, tā apskādētā mašīna bija samērā sūdīga, bet tas tā, gan jau, galvenais, ka tiesības joprojām ir man makā.
Esmu ļoti priecīga, biju pārstresojusi jēgu kopš piektdienas, palikšana bez tiesībām būtu vesela traģēdija, it īpaši šobrīd. Stāsta morāle - NEKAD neatstājiet ceļu satiksmes negadījuma vietu, nesastādot saskaņoto vai neizsaucot mentus. Pat ja esat tikai nedaudz kādam stāvvietā kaut ko iebuktējuši. Pat tad, ja jums liekas, ka neviens jūs neredzēja. Brauciet prom tikai tad, ja esat pālī vai zem ripām, vai jums nav OCTA's un gana daudz skaidras naudas, lai turpat uz vietas nodīlotu ar apskādētā auto īpašnieku. Viss, čau!