Neko labāku šodien nevarēju izdomāt, kā atkal pastrādāt. Tagad "Save changes" un esmu izdarījis visu, visu, divas dienas uz priekšu, esmu rozā un apmierināts. Pagatavoju sev vecpuiša cienīgu maltīti (speķis, olas, sīpoli, sāls, rupjmaize) un tagad figviņzin ko darīt, vai slinkot un klaiņot internetā, vai noskatīties kādu filmu, vai izvilkt apputējušo Kindle vai ko.

Atbraucu no Madonas un atlūzu nāves miegā uz kādām 2 stundām, tā, ka nedzirdēju ne telefonu, neko. Sapņoju savus jau pierastos šīzīgos sapņus par sajukšanu prātā, narkotikām un meiteni ar diviem deguniem un durstīgu skatienu (tas no Madonas, tur bija kliente ar tādām acīm). Pamodos, 5 st labi pastrādāju, nopirku Black Balsam Cherry 12% x 3 un plānoju vakaru pavadīt divvientulībā ar kompi. Šovakar nevienu negribas satikt. Čoms it kā aicināja uz Ķīpsalu, sēdēt dārzā ar viņu un viņa jauno, slaido, dīvaino draudzeni (kas nepārtraukti taisa ēst), dzert rumkolas un skatīties zvaigznēs, bet es nē. Nez, varbūt vēlāk aizbraukšu, uz vieniem, kad apniks vientulība. Pagaidām tā mani tīri labi apmierina. Klusums, miers, pulksteņa tikšķi, mana savandītā gulta un ķiršu-balzām-dzēriens, kas lēni, kā dzēšpapīrā, uzsūcas manā organismā.

Veiksmīga diena. Pensijas plāns pildās. Klients apmierināts un ieteiks mani vēl citiem. Das ist gut, gut, gut. Formula strādā, lēnām, bet strādā.

Rīt uz Madonu, agri jāceļas, damn. No rītiem pasācis rasties nelabums, tā kā tādai grūtniecei. No kalcija un mūmija tabletēm varbūt. Mostos tāds apdullis un pikts, pusstundu neko nesaprotu, kamēr stiprā melnā tēja nav sākusi iedarboties.

Dabūju brīvbiļetes uz Dzintaru Koncertzāles atklāšanu. Simfoniskais orķestris. Atdāvināju klavierskolotājai, vismaz bija iemesls viņai vēlreiz uzrakstīt. Īsziņās uzrunājam viens otru uz "Jūs". Tā veclaicīgi. Man patīk. Jā, pēc visa spriežot, viņa varētu būt no senākiem laikiem, piemēram, no sešdesmitajiem.

Tad vēl, vakarā piefiksēju, ka, izrādās, man šodien vārdadiena. Visu kalendārā neierakstīto vārdu diena. Oranžajā apsveikumi, īsziņas... Nice. Jūtos īpašs. Pagājušogad nekādu apsveikumu nebija, vismaz neatceros. Varbūt oranžais pagājušogad neatgādināja. Tāpēc arī neviens neapsveica, haha. Nu jā, oficiālajā kalendārā šodien "Emīlija".
Būtu iedomājies ātrāk, moš būtu saorganizējis mazu pasēdēšanu pie manis, ar mojito, suši u.c. gardumiem. Jāatceras nākamgad. Vispār savādi, ka man pēkšņi ir vārdadiena, nekad mūžā neesmu to svinējis. Bērnībā tas, protams, bija iemesls paraudāt. Visiem bērniem ir, bet man nava.
Vecāki mani sākotnēji gribēja saukt par Ivo. Ivo! Tik strupi. Esmu drošs, ka, ja tā notiktu, es būtu pavisam savādāks cilvēks. Ticu, ka vārds ļoti daudz ko ietekmē. Ivo, piemēram, ēd zaļus ābolus, puņķojas un valkā dīvainas frizūras, esmu par to pārliecināts kopš 7.g.v. Es tā nedaru.
Un es nesaprotu, kas manam vārdam kopīgs ar vārdu "Mareks". Bet tieši tā mani bieži vien jaunie paziņas pārsakoties sauc.

Šodien ar kašķīgo klienti tīri pat tā kā sadraudzējāmies. Beigās, visus darbus sadarījis (tpu, tpu, tpu), sēdēju pie viņiem uz lieveņa, sauļoju savu bālo seju, malkoju atnesto kafiju, grauzu sālsstandziņas un sakarīgi aprunājāmies. Jā, kad viss iet gludi, tad klienti ir maija saulītes.
Rīt, parīt, aizparīt katru dienu pa vienai tikšanās reizei. Piektdien uz Madonu. Un vakaros pēc darba vēl e-pasti jānočeko un astes jāsavelk. Vismaz ir ko darīt.
Esmu tērpies jaunā štātē, kolēģis pirms tikšanās pierunāja mani ieiet veikalā un sapirkām man drēbes uz firmas rēķina, jo es izskatoties "pārāk neformāls". Cik nu formāls var būt, ar lauztu kāju, vienīgās bikses, kuras pāri ģipsim varu uzvilkt, ir tādi saplēsti, plati džinsu šorti, pludmales volejbola tipa. Tagad esmu akurātos, melnos šortos un zili sīkrūtainā kreklā. Īsta zilā apkaklīte. Viņš gan gribēja, lai es pērku polo kreklu, bet kurš normāls cilvēks gan valkā polo kreklus, tie taču ir tik parasti un jebkuru pataisa par pusmūža cilvēku, golferi kaut kādu.
Tad vēl spogulī izskatās, ka es esmu nometis svaru. Seja tāda slaida palikusi un deguns spicāks. Nu jā, es jau ņifiga neēdu. Šķīvīti zupas, pāris maizītes un divas kotletes dienā, man pietiek. Kad nebraucu uz McDonaldu.

Tāda nekāda diena. Sākot jau ar nakti, kad sapņoju murdzīgus sapņus par staigāšanu uz riņķi, atgriešanos vienās un tajās pašās vietās, vienu un to pašu cilvēku satikšanu, tāds kā nebeidzamais aplis, no kura nav izejas. Pamodos īgns un ar sāpošu galvu un brīdi apsvēru, vai es, tādus sapņus redzot, drīz nenojūgšos.
Pēc tam kaut kāda kreisā tikšanās ar klientu, kurš totāli nezin, ko grib, un mūs pie tā vaino (šitā kombinācija ir briesmīga), sūdīga maltīte McDonaldā, kolēģis, kas noparkojas kilometru no tikšanās vietas un man jāklibo pusstundu, un rīt vēl jābrauc pie vēl viena klienta no elles, īstas kašķu vecenes. Sucks. Pieēdīšos un iešu gulēt.

Nu jā, tā jau forši, ka kāds atnāk ciemos. Tā kā vakar, mazā meitene Renāte, atnāca tāda, liela, baltā pusmētelī, saulesbrillēs (saulesbrilles padara parastu cilvēku par krutu cilvēku), atnesa man tulpes un narcises, par manu naudu, ko es viņai pārskaitīju. Labi izskatās, vāzē, un smaržo, un ievieš kaut kādu dzīvību šajā pustumšajā (aizkarus netaisu vaļā) istabā. Šodien gan neviena. Čoms ar savu dūdiņu, galīgi saķēries, pilnīgi nepieejams, pat auskarus ielicis, lai viņai iepatiktos, haha. Aicināja uz dārza svētkiem, bet kur es tāds, kruķos, kruķošu. Traucēšu vēl viņiem, uz dārza krēsliem dūdot. Nekas cits neatliek, kā pavadīt laiku vienam, es un internets un televizors, un mātes ceptās mazās kotletītes.
Varētu to dūdu no otrapuse.lv, klavierspēlētāju, sakoļīt, lai atnāk ciemos. "Ko tu dari trešdien?". Protams, ka guļu mājās, ko gan citu. Atnāc uz tēju.

Garlaicīga diena. Gulšņāju, ēdu, klejoju internetā un spēlēju Nethack, ko gan citu. Vakardienas ciemiņš it kā palika pa nakti, bet naktī pazudis. Atsūtījis man īsziņu: "Man ir auksti, eju mājās". Hā hā.
Varētu noskatīties kādu filmu, bet šajā kompī ir tikai multenes.

Kameer mamma vaariija zupu un taisiija rabarberu dzeerienu, es paspeeju atrubiities un nosapnjot miljons shiiziigu sapnju. Tagad pamodos, pulkstens 1:47 un es nezinu, ko tagad dariit. Miegs vairs nenaak. Uzpiipeeju. Izlasiiju iiszinjas. Raksta taa tumshmatainaa, mazaa beibe, kuru ilgi neesmu saticis, taa, kura paliek aizvien gudraaka, nobriedushaaka un smukaaka. Nez, kaapeec vinja raksta. Vispaar jau vinja bija pazudusi no apvaarshnja, dzheks un gjeelas un taa. Uzaicinaaju vinju riit ciemos uz rabarberu dzeerienu. Vareetu vinja atnaakt. Vispaar vinja ir nimfomaane, pati atzinaas. Vismaz kaadreiz bija. Nabaga dzheks.
Otra iiszinja no dzheka, ar kuru iepazinos slimniicaa. Principaa vinjsh grib ar mani sapiipeeties lupataas. 10 lati gramaa. Par to jaapadomaa. Uzpiipeet vareetu, bet ne lupataas. Mazliet, taa lai viss kljuust kraasains un domas dodas dziljumaa. Laikam vinjsh nav iistaa persona, ar ko piipeet, vinjam ka tik apdolbiities.

Braukājos šodien ar seksīgo kolēģi un pētīju viņas kājas, kā tās, kostīmbiksēs tērptas, spiež pedāļus. Kājas ir seksīgas, sevišķi tā atstarpe? intervāls? starp tām abām. Liek domāt par vietu, kur tās savienojas. Krūtis arī pētīju, caur blūzīti, centos iedomāties, kā tās izskatās kailas. Tādas zvanveidīgas viņai ir, man šķiet. Un viņa runāja, runāja... Tumšie mati plīvoja, lūpas kustējās un veidoja vārdus, palēnināti, rokassprādzes žvadzēja. Gandrīz vai bija īstais brīdis viņai pateikt: "Es Tevi mazliet mīlu". Tavas kostīmbiksēs tērptās kājas un krāsotās lūpas, acis ar mākslīgajām skropstām un tumšos, smaržīgos matus, at least. Nedomājot, ko viņa teiks pretī.

Šodien veicu aprēķinus par jauno projektu, kura realizēšanai mums doti 2 mēneši. Izskatās, ka varam to pabeigt nedēļas, divu laikā. Budžets uzpūsts, vismaz trīs reizes lielāks nekā parasti čārdžojam privātajiem. Cik labi strādāt ar dāsnajām valsts iestādēm... Izskatās, ka tuvākos 2 mēnešus būs totāls lafošņiks.

Shodien taada diena, kad viss shkjiet sarezhgjiiti un pat vienkaarshaakaas lietas prasa piepuuli. Laikam buus jaaiet taa paagraak guleet. Galvaa juuklis un miljons domu, tacinju, pa kuraam aizstaigaat, aizmaldiities. Uz nekurieni, uz to pashu visu veco un satruudeejusho.

Nja, shodien laikam esmu ar kreiso kaaju no gultas izkaapis (ar citu nemaz nevareeju izkaapt, jo labaa ir salauzta HAHAHAHA). Viss tracina un izdariijis esmu apalju nulli, ja neskaita kompja sainstaleeshanu. Gulshnjaaju un garlaikoti atbildu uz telefona zvaniem.

Es sevi uzskatu par samērā iecietīgu cilvēku, bet ir kāda cilvēku klase, kas var mani novest līdz baltajām pelītēm - tie ir murmulētāji. Tādi, kuriem piezvani un klausulē dzirdi tikai kaut kādu attālu bokšķerēšanu zem deguna, kurā ar pūlēm var izšķirt aptuvenus vārdus un zilbes. 5 minūtes vēlāk, pēc n-tajiem "Kā, lūdzu?", kas jau uz beigām no manas puses sāk kļūt aizvien neiecietīgāki, pienāk stadija, kad vienkārši gribas salauzt kaut ko, tuvāko, kas pa rokai. Bet satraukt to otru pusi nedrīkst, jo, kā likums, jo vairāk viņi uztraucas, jo murmulēšana paliek neskaidrāka. Tad nu tu sēdi, acis pārgriezis, ar klausuli rokā, ar pūlēm saglabā mieru un atgādini sev: "Esi pacietīgs, esi pacietīgs..." Jo tā jau nav to cilvēku vaina, ka viņiem tāda dikcija. Esi pacietīgs, esi iecietīgs...

Tāks, kompis aizgādāts uz datu atjaunošanu un remontu, bet man atstiepa veco, smago, melno manu iepriekšējo kompi. Vēl tikai jāsainstalē softs un es būšu vairāk vai mazāk atkal darbotiesspējīgs. Phew... Īsti vīri backupus netaisa, ja?

Biologjiskais pulkstenis shodien nostraadaaja kaa vajag, pamodos 8:30. Vakardienas mazlietviskijs veel grozaas organisma sisteemaas un es to apslaapeeju ar mineraaluudens shalti. Pa logu izskataas, shodien atkal buus skaista diena.
Un tagad jaazvana klientiem un atkal jaataisnojas. Jo nav man kompja, nava! Bet bez kompja es kaa bez rokaam.

protams, kad tu viss taads laimiigs un harmonisks izbraukaajies pa saulaino Riigu, un nodomaa: "kaada ideaala diena", atbrauc maajaas, iesleedz kompi un domaa "tuuliit labi pastraadaashu", chushshsssssss... kompis vairs iekshaa nesleedzas, nomidzhina tik lampinjas un viss. Bljegj, bljegj, bljegj. Ceru, triicu par to, ka dati buus glaabjami, bekaps taisaas tikai birojaa un automaatiski, bet birojaa 3 nedeeljas nav buuts. Fuck. Kaapeec tieshi tagad, nu damn, kaapeec? Fakinais Meerfija likums.

Nja, kāja no sāpoša gaļas gabala kļuvusi par smagu kluci, kas visur traucē. Vairs nesāp, tikai smaga un neērta. Dimdinos es te pa māju, uz vienas kājas.
Brīvdienas pagāja ātri. Pārsvarā pie kompja vai virtuvē, gatavojot ko ēdamu. Ledusskapis tukšs. Būs vai nu jāuzliek mugursoma un jākruķo uz veikalu, vai mazliet jāpabadojas un rīt jāsagaida māte. Vai nu arī jāpiekoļī kolēģis, lai viņš braucot sapērk man Rimi visu iespējamo.
No rītiem mājās var labi sauļoties. Tikai jāatver logs un man ir 2x2 metri saules.

Brokastīs: trīs vistas kotletes, kūpināta gaļa, trīs vārītas olas, saldējums. Viena saplēsta panna.
Bioloģiskais pulkstenis brīvdienās droši vien jūk prātā. Ceļos 5:00. Eju gulēt 11:00. Guļu līdz 16:00. Neguļu visu nākamo nakti un eju gulēt vakarā. Tā te ir, vienam mājās un pustumsā, nav īpašas starpības, vai ir diena vai vakars.