Jūtos aizrijusies. Bez metaforām. Diezgan reāla, fiziska sajūta - grūti elpot, virzienā no rīkles uz krūtīm iestrēgusi milzu futbola bumba un es nespēju parunāt, pateikt, niansēti formulēt sakāmo, kas, ņemot vērā uzkrītošo īpatnību ieslīgt smalkās detaļās, ir vesela traģēdija, jo vienīgais vārds, ko spēju izdvest, ir "slikti", un neko vairāk, vispār neko, nekādu detaļu, nekādu sīkumu, nekādu bantīšu, lentīšu, krāsiņu, formu, tikai seši burti, kas, savērti smalkā krellītē, žņaudz mani nost. Dzīve šķiet beigusies, īsti nemaz nesākusies. Tieši tik dramatiski un ne par gramu mazāk, ja.