Tie kapi! Kā man apriebušies kapi!  Man liekas, neviens manā vecumā nav tik daudz sava laika kapiem izšķiedis, cik es. Māsīca nebrauc, mamma savos 40+ joprojām nav saņēmusies nolikt tiesības, tētis ne vienmēr tiek, jo strādā, un tad pienāk mana kārta pavadīt divas diennaktis sava dārgā laika (jaunība taču!) par un ap kapiem. Nu seriously - reizi mēnesī kratīties uz Lietuvu, lai atkal un atkal no jauna pārplānotu ainavu, jo omei nekad nav labi?! 

Un tā kapu kultūra tur, taj`s laukos, ir vāks - vasarā apbedījumi izskatās pēc franču stila parka, ne kapiem. Kapu piemineklis viens par otru oriģinālāks, akmens kompozīcijas, izcirpti dzīvžogi, zieds uz zieda .. Ai, dzīvot blakus jāpārceļas, ja gribas tik smalku dārzu glītu uzturēt!
Pagājušogad "kaimiņi" sūdzējās, ka vējš pūšot mūsu dzīvžoga lapiņas viņu kapam virsū, - vai mēs nevarot kaut ko šajā sakarā darīt?! Pag, pag!!! Kādā, kādā sakarā? Ak, vēja??? Tu tiešām, kundzīt, domā, ka mēs spējam mainīt vēja virzienu??? (Galvenais, ka spējām arī, - žigli, žigli pa telefonu tika veikts "izsaukums" un jau pēc nedēļas mēs visi, no Rīgas atkūlušies, pa vienai vien no dzīvžoga lasījām nost sausās lapas.)
Pats pasākums bez brīvdienām - kā puķu stādīšana/rakšana/pārstādīšana beidzas ap novembri, tā atsākas jau marta vidū, kad saule pirmos klajumus atkausējusi. Vasarā tač` vēl kapusvētki vieni pēc otriem - mūžīgas drāmas, plēšanās, strīdi, kurš, kad un kā brauks. Šausmas, vārdu sakot. Būtu man vaļa, aizlietu dārzu ar betonu, lai nevienam nav par sala nokostām puķēm vai kurmjiem, kas izbojā kompozīciju, reizi mēnesī jāraud.