Interesants raksts pa šo tēmu
http://www.diena.lv/lat/politics/blog/ieva_alberte/labdaribas-blaknes
Te gan ir pa vienu citu ziedošanas aspektu, bet enivei svētīgi palasīt.

(Reply to this) (Thread)

Never vaļā. :(

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tev internets salūzis :)


Labdarības blaknes
Ieva Alberte
Ceturtdiena, 15. maijs (2008) 11:22
AA
Komentāri: 43 Vērtējums: +22 -1 balss +1 balss
Drukāt Sūtīt draugam Komentēt

Nupat Labestības dienā tika saziedots 141 tūkstotis latu smagi slimiem bērniem. Svētīgs darbs, taču tieši šis notikums manī uzjundīja domas par un ap ziedošanu. Nu kaitina mani tas pulsējošais sunītis lielveikalā, kura vēderā met santīmus, lai taptu suņu patversme. Bet tā taču jābūvē pašvaldībai?! Neciešu tās plastikāta kastītes pie Rimi kasēm — nupat aicina ziedot krīzes centra Dardedze Džimbas drošības skoliņai, jo valstij, redz, neatradās nauda, lai centrs turpinātu strādāt ar vardarbībā cietušiem bērniem. Un man tā nauda būtu, vai? Mana nauda aiziet nodokļos!

Par ziedošanas jēgu nevēlos runāt, jo ziedot vajag — tas skaidrs. Mani satrauc labdarības sekas un blaknes. Ziedotājam ir jābūt cilvēkam ar emocionālo inteliģenci. Viņam ir jāsaprot, ka ziedošana ir domāta sevis iepriecināšanai, nevis, lai kādam palīdzētu. Ziedojot jāapmierina savs ego, ne jādomā par to, cik priecīgs būs tas saņēmējs. Brīdī, kad metat santīmus ubagam, atceraties, ka nemetat vakariņu tiesas maizītei, bet viņam — ubagam. Viņš ar to naudu izdarīs, ko grib. Nevis to, ko tu, labdarīgais, domāji. Tāpat kā ar asins ziedošanu — nezini, vai asins nonāks slepkavā vai prezidentā, jo tev par to nav nekādas daļas. Savu darbu esi padarījis.

Kopš redzēju kā tantiņa — ubagotāja, tuvējā veikalā ar sauju viensantīmnieku iegādājās plastmasas pudeli ar alu Trakais āzis, naudu metu tikai tiem, kuri spēlē kādu instrumentu. Vismaz kaut ko iemācījušies un priecē mani. Bet, kāpēc nepriecājos, ka tantei bija jauks vakars un viņa jutās labi? Es taču gribēju izdarīt viņai ko labu!

Pavisam apskaitos, kad divi puikas prasīja pāris santīmus pārtikai. Vaicāju, vai tik viņi nediedelē naudu Zelta zivtiņai — šie sāka novērsties. Kad gribēju paņemt katru pie savas rokas un ievilkt Stokmanā, lai nopirktu viņiem pa bulciņai, puikas uzreiz — nē, nē, tik traki jau neesot. Lai arī divreiz esmu saņēmusi žurnālistikas balvu par iecietību, nekautrēšos atklāt, ka abus zēnus pamatīgi izlamāju: gan aizskarot vecumu, gan dzimumu, gan izskatu. Notinās puikiņi.

Divi gadījumi mani izmācījuši neticēt grūtdieņiem ar pirmo rāvienu. Nu, kā lai skatās ar aizdomām uz invalīdu? Žurnālists taču arī ir cilvēks. Reiz noticēju kādam jaunam puisim, kurš ielēca uz galviņas metru dziļā dīķi un paralizēts gulēja uz gultas. Drausmīgi. Pēc intervijas gribējās viņam kaut kā palīdzēt. Aizsūtīju draugu/fizioterpeitu, lai izmasē. Vēl divi draugi izdomāja, ka uzdāvinās viņam televizoru, kas stāv darbā un to neviens tā īsti neskatās. Uz to puisis pajautājis: kāds tad esot televizora ekrāna diametrs? Ak tik mazs? Nu tādu viņam nevajagot, pašam esot labāks. Un vispār — viņam vajagot robotu, kas automātiski baro. Lai jau — nodomāju. Viņam tāpat ir grūti, ko tur pārmest. Nākamreiz nebūšu tik žēlsirdīga.

Pagāja pāris gadi un es atkal «norāvos». Meitenei vārdā Alla draugs nomira, pirms bērniņš bija piedzimis. Meitene bija lielās naudas grūtībās, izmisusi. Cilvēki pēc raksta zvanīja, prasīja kontu. Portālā Cālis.lv māmiņas izveidoja forumu un pašaizliedzīgi centās sarūpēt Allai bērnu drēbītes, pārtiku. Nu kā nepalīdzēsi tādā situācijā?! Daļu saziedotās naudas meitene nodzēra, pati to atzina. Biju ļoti dusmīga un jutos vainīga ziedotāju acīs. Viena no labdarēm teica, ka jūtas personiski aizskarta. Manu atlikušo iecietību «sapurināja» kāds kungs, kurš teica, ka naudas lietošana esot uz pašas meitenes sirdsapziņas. Viņš gribējis ziedot un izdarījis to. Pat pateicību negaida. No viņa varu tikai mācīties.

Šis gadījums mani izaudzinājis. Ik reiz, kad saņēmu kādu vēstuli, kas aicina uzrakstīt par kādu cilvēku, informāciju pārbaudu trīsreiz. Vai tiešām palūdzis naudu attiecīgām iestādēm jeb meklē ātrāko ceļu — zvanīt presei. Ticēt nevar arī labdariem. Reiz man pastāstīja par kādu kundzīti, kura esot sirsnīga un barojot grūtdieņus ar zupu. Piezvanīju kādam pazīstamam kungam, kurš gardi smējās: «Bet ko viņa dara ar saziedotajām humpalām? Ved māsai uz kaimiņrajonu, kur pārdod lietoto apģērbu veikalā.» Un vēl kāda aksioma: tiem, kuriem patiešām vajag — neprasa. Labāk pusbadā knapināsies, bet neprasīs. Jo kauns. Ar tādiem cilvēkiem pilni Latvijas lauki.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vot, esmu cilvēks bez emocionālās inteliģences.
Sevi iepriecināt ziedojot neprotu. I prātā nekas tāds nav nācis! :)

(Reply to this) (Parent)

Cilvēki salasās Svešus stāstus un rada Savu viedokli. Bet kāds varbūt tādēļ iet bojā.
Bet var jau būt, ka es dramatizēju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pa manam.. visas tās ziedošanas pamatā ir vainas apziņa.
Visas reklāmas kurās aicina ziedot spiež uz to ka liek justies vainīgam.
Vainas apziņa ir ļoti spēcīgs motivātors.
Uz ziedošanu var ļoti dažādi skatīties.

Ļoti bieži cilvēki paši ir vainīgi pie tā ka nonāk nožēlojamā stāvoklī. Tas gan netraucē vainot visus citus tikai ne sevi. Bērni slikti - a kurš tad viņus audzināja?
Valdība slikta, darba devējs slikts, radinieki vienkārši bezsirdīgi cūkas :) utml.,

Es uz to ziedošanu skatos kā atpirkšanos no vainas apziņas.

Cerēšana uz to ka kāds noziedos un es jau varu neko nedarīt.. tā ir reāla parazitēšana. Es saprotu ka bērns var būt ir cietis avārijā un vajag baigi dārgo operāciju.
Ok. Piekrītu. Vajag.
Bet kuram ? Viņu tak ir daudz!
Un galu galā, pie velna, es maksāju turp pat 90% no savas naudas valstij nodokļos. Kāpēc man no tām atlikušajām kapeikām ir vēl jādod kādam ?
Interesanti ka noziedot 2Ls (ar ko nekāda reāla palīdzība darīta) ir ar mieru visi.. a cīnīties ar cēloņiem negrib neviens. Atmet tikai santīmus kuri neko nemaina.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Baigi Tu tagad taisnojies...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nedaudz zemāk..
http://klab.lv/users/oblica/248572.html?thread=2239484#t2239484

(Reply to this) (Parent)

Beidzamo reizi es onkulim aptiekā piesviedu naudu tāpēc, ka citādāk viņš nekādi nelikās mierā un visu laiku raustīja mani aiz piedurknes. Es biju panikā :/

(Reply to this) (Thread)

Ar elkoni pa kuņģi :)

(Reply to this) (Parent)

Ja palūdz, tad, saprotams, cita lieta, es iedodu.

(Reply to this) (Parent)

Tie nu ir gadījumi, kad es drīzāk piesolīšos policiju izsaukt, nekā kaut ko iedošu... Lai gan citreiz gadās, ka iedodu :)

(Reply to this) (Parent)

Es pat varētu teikt +2,50;)))
Bet ir pāris reizes bijušas, kad bodē piemetu pāris santīmus (un tad bēgu no tā babuļa, kas "spasibo, spasibo" aurēdams dzenas pakaļ;/), tad es pie baznīcas ieberu lūdzējiem (bet to es vairāk kā ieejas maksu uztveru;)). Un vienreiz, jā, es sapirku kaut kādu paiku un iedevu to maisiņu babulim, kas uz tuneļa kāpnēm sēdēja un diedelēja un teicu: "mammīt, ejiet mājās, nesēdiet te!" Nu jā, un tad man bija tāds kā kauns un es laikam gadus 2 nevienam par šito nestāstīju - es pat nezinu, kādēļ;/

(Reply to this) (Thread)

Nja, ar to "tā kā kauns" mana māsa slimo - mamma sīkajai, ejot pa vecrīgu, deva naudiņas, lai iemet tiem, kas spēlē, a šī spiež tās kapeikas mātei atpakaļ ar tieši tādu tekstu - es nemetīšu, man kauns!
ļoti iespējams, ka laucinieciskums kkāds.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ai, nezinu, vai arī tās pašas lepnības izpausmes;>

(Reply to this) (Parent)

ir darīts savādāk - man īpaši nepatīk, kad veci cilvēki vnk stāv un ubago, bet, ja redzu, ka stāv tantiņa un vēlas pārdot kādu puķu pušķīti vai kabataslakatiņus, paprasot par tiem tikai 2 santīmus vairāk nekā veikalā, nopirkšu pat tad, ja tas īsti tajā brīdī nebūs vajadzīgs. Un speciāli atradīšu makā lielāku naudiņu un aiziešu pirms man būs iedots atlikums. Tas man arī liekas tā nespeciāli, vismaz tam cilvēkam nešķitīs, ka to naudiņu ir dabūjis prosta tāpāt vien...

(Reply to this) (Thread)

Jap, piekrītu.

(Reply to this) (Parent)

Man arī tā bija, kamēr nenonācu briesmīgās naudas grūtībās, ziemā paliku bez apkures pēdējā grūtniecības mēnesī utt., un tad es iemācījos pārkāpt tam lepnumam pāri un vairs nejust pazemojumu, kad draugi palīdzēja, bet pieņemt to ar lielu pateicību. Kopš pašai ir gadījies dot citiem, es zinu, ka tie, kas nevar - tie arī nedod. Tāpēc vēl joprojām un vēl jo vairāk jūtu ļoti siltu pateicību par jebkādu palīdzību vai dāvanām, un redzu, ka arī devējam ir vieglāk, ja došanas objekts spēj just prieku, nevis tikai aizvainojumu vai parāda sajūtu.

Man tak šogad radi uzdāvināja ceļojumu uz Angliju. Es zinu, ka daudziem nācās atraut naudu no vajadzīgām lietām, es varēju justies līdz sirds dziļumiem nelaimīga, ka visi mani tagad ar tik šausmīgi dārgu dāvanu apsveikuši, kas pašiem nekādā gadījumā nav pa kabatai. Bet kam no tā būtu labāk, ja es uz to Londonu aizbrauktu sakostiem zobiem un riebumu par to, ka pati nevaru to atļauties?

Tā kā esmu bijusi nometnes abās pusēs, varu pateikt, ka ir daudz jaukāka dzīve, kad to slimīgo lepnumu (kas patiesībā ir milzīga, slimīga patmīla, vismaz man tā šķiet) drusku parevidē un atsakās no tā. Es tak kādreiz pat neļāvu, lai man izmaksā saldējumu, kur nu vēl kaut ko uzdāvina! Viss plūst, viss mainās, lūdzu, nesiet man saldējumu un dāvanas!

(Reply to this) (Thread)

Jā, lepnība, zinu.

(Reply to this) (Parent)

Sarunāts! ;)

(Reply to this) (Parent)

A kāpēc nemēģināt pašai nopelnīt saldējumam ?
Manā skatījumā cilvēkam ir tiesības cerēt/pieņemt dāvanu/palīdzību tikai tad kad viņš pats ir darījis VISU IESPĒJAMO lai uzlabotu savu stāvokli.
Vai tu dari VISU iespējamo, vai tikai ar pateicību pieņem dāvanas ?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man neviens sen nevar pārmest, ka es par maz darītu. Es uzturu 4 cilvēkus. Bet bija laiks, kad es nevarēju nopelnīt tik daudz, lai viena visu vilktu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas labi :)
Te tikai viens moments..
Cilvēki ir dikti dažādi un tā izpratne pa to ko un cik daudz var darīt ir ļoti atšķirīga.
Varu tikai pateikt pa sevi.. ir bijušas dažādas situācijas, bet es nekad neesmu kādam kaut ko prasījis/aizņēmies utml.,
Es vienmēr esmu cīnījies un atradis veidu kā visu izdarīt/dabūt pašam bez citu palīdzības. Un es tā ļoti skeptiski skatos uz stāstiem ka nu galīgi neko nevar izdarīt. Kā likums cilvēki tādā situācijā nonāk paši savas vainas dēļ. Nu a pa savām kļūdām nevar likt maksāt citiem.
Tā tāda vienkārša filozofija.
Protams, Tevi nepazīstu un runa nav pa Tevi, bet gan pa tēmu kā tādu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu runā tā, jo acīmredzot no Tevis nav atkarīga elementāra citu cilvēku izdzīvošana, jo tad vienā brīdī saproti, ka pats jau nu varētu lepni pacelt galvu un gaidīt trīs nedēļas līdz algai, bet pa trim nedēļām zīdaiņi nomirst badā un nepieņemt palīdzību no citiem ir nevis lepnums, bet psihiska diagnoze. Kamēr pats neesi tādā situācijā nonācis, vari deklarēt, ka vienmēr ir iespējas. Vienmēr jau, protams, var zagt un slepkavot, nevis palūgt draugam vai vecākiem.

Var filosofiski paskatīties uz to, ka cilvēki nonāk ķezā "savas vainas dēļ". Iedomājies, tu iemīlies cilvēkā, viss iet labi, viņš/viņa paliek bez darba vai saslimst. Var jau pateikt - pats vien esi vainīgs, slimība ir sods vai vēl nez kas. Un otrs vainīgs pie tā, ka ģimeni izveidojis ar cilvēku ar sliktu karmu. Baigi jau nu paštaisni. Nez, cik Tev gadu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nabadzība nav attaisnojums, tas ir noziegums.
:)
Kad man dikti vajadzēja naudiņas pienācās strādāt arī trijos darbos. Neko. Izdzīvoju.
Vairums cilvēku ir bailīgi, gļēvi un slinki. Tas neļauj pieņemt pareizos lēmums un velk līdz problēmas kuras savukārt rada vēl lielākas problēmas.
Slikts darbs? Aizkavējās algas? Nu tad ko tas darbinieks ir darījis lietas labā ?
Kāpēc nemeklē citu darbu ?
Kāpēc nekad nav veidojis uzkrājumu krīzes situācijai?
Kāpēc par to ir jāatbild un jāmaksā citiem ?
Protams, kad cilvēks ir iegājis tādā kā cietēja lomā ir grūti visu to situāciju salauzt un kaut ko mainīt. Da i negribas. Ir tak labi tā pat.
Gadu nav daudz. 31.

(Reply to this) (Parent)

Starp citu.. Mazda6 ir totāls mēsls :)
Neiesaku :)
Nožēlosi pa to pirkumu jau pēc 2-3 gadi.

(Reply to this) (Parent)

Kā Tu pārbaudi vai cilvēks ir darījis visu, lai sevi izvilktu vai nav?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Absolūt subjektīvi.
Un to nemaz nevar pārbaudīt. Neviens tak nevar ielīst otra cilvēka ādā.
Bet.. vairumā gadījumu cilvēki ir vārgi un labprātāk pieņem palīdzību nekā paši ko iesāk. Tā ir cilvēcīga un saprotama rīcība.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nevar. Tieši tāpēc.
Labnakt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nevar objektīvi.
Subjektīvi (relatīvi) var visu:)
Arlabunakt :)

(Reply to this) (Parent)

Īstenībā ļoti aizvainojoši, kad cilvēks, kas nav acīmredzot lasījis nevienu manu ierakstu, atļaujas mani nosaukt par liekēdi. Esmu darījusi daudz, daudz vairāk nekā visu iespējamo.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

1) Neviens netiek nosaukts pa liekēdi.
2) tas viss ir plika filozofēšana pa tēmu "ziedošana un motīvi, kas liek ziedot"
Man ir savs viedoklis kuru es neuzspiežu.. tikai padalos :)
Tas ka cilvēkiem ir tieksme no sevis taisīt cietējus.. arī ir grāmatās aprakstīts :)))
Ja reiz es saņemu ziedojumu, tad ziedotāja acīs man ir jāizskatās pēc cietēja. Pretējā gadījumā sanāk muļķīgi un ziedojuma saņēmējam var nākties izjust vainas apziņu par nepamatoti savāktu ziedojumu :)
Tā arī tikai teorija un filozofija :)
Tā i ka naktīs miegs nenāk.. velk uz muļķībām :)

(Reply to this) (Parent)

Jā, jā, manas sēnītes Tu ar toreiz neēdi. lai kā mēģināju Tevi pierunāt!;)

Man ir tā, ka man ir, teiksim, 1Ls atvēlēts, ja nu gadījumā kāds prasa.

Parasti neprasa neviens, bet daždien prasa 2-4 gabali. Tad pirmajam tiek Ls1, un pārējiem - sorry, kāds pasteidzās pirms tevis.

Romā mani smalki iznesa cauri ar ziedojumiem.

Domā tad, kad nav ko ēst, prātā ir lepnums?

(Reply to this) (Thread)

Vo vo! Es tieši par to pašu. Kad nonāc līdz tam, ka guli mājā, kurā ir 0 grādu, jo kāds cits pirms tevis ir sakrājis gāzes parādu, un tu atdod visu līdz pēdējam grasim, lai nenosaltu, un pēc tam vienkārši neēd, tad bišķi vieglāk skaties, kad draugi ierodas ar kūkām un dzimšanas dienā piečuku iešķiebj. :)

(Reply to this) (Parent)

Es ceru, ka nekad to neuzzināšu - kas ir prātā, kad nav, ko ēst, bet es runāju par gadījumu, kad iespiež Tev rokā neprasot, aiz žēluma. Negribētu to piedzīvot.

(Reply to this) (Parent)

Dod', Dieviņ(i), kalnâ kāpt,
Ne no kalna lejiņâ;
Dod', Dieviņ(i), otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt.

man nav sistēmas pēc kuras dodu, reizēm dodu, reizēm ne. Stopotājus gan gandrīz vienmēr ņemu