|
7. Jul 2008|14:56 |
Man arī tā bija, kamēr nenonācu briesmīgās naudas grūtībās, ziemā paliku bez apkures pēdējā grūtniecības mēnesī utt., un tad es iemācījos pārkāpt tam lepnumam pāri un vairs nejust pazemojumu, kad draugi palīdzēja, bet pieņemt to ar lielu pateicību. Kopš pašai ir gadījies dot citiem, es zinu, ka tie, kas nevar - tie arī nedod. Tāpēc vēl joprojām un vēl jo vairāk jūtu ļoti siltu pateicību par jebkādu palīdzību vai dāvanām, un redzu, ka arī devējam ir vieglāk, ja došanas objekts spēj just prieku, nevis tikai aizvainojumu vai parāda sajūtu.
Man tak šogad radi uzdāvināja ceļojumu uz Angliju. Es zinu, ka daudziem nācās atraut naudu no vajadzīgām lietām, es varēju justies līdz sirds dziļumiem nelaimīga, ka visi mani tagad ar tik šausmīgi dārgu dāvanu apsveikuši, kas pašiem nekādā gadījumā nav pa kabatai. Bet kam no tā būtu labāk, ja es uz to Londonu aizbrauktu sakostiem zobiem un riebumu par to, ka pati nevaru to atļauties?
Tā kā esmu bijusi nometnes abās pusēs, varu pateikt, ka ir daudz jaukāka dzīve, kad to slimīgo lepnumu (kas patiesībā ir milzīga, slimīga patmīla, vismaz man tā šķiet) drusku parevidē un atsakās no tā. Es tak kādreiz pat neļāvu, lai man izmaksā saldējumu, kur nu vēl kaut ko uzdāvina! Viss plūst, viss mainās, lūdzu, nesiet man saldējumu un dāvanas! |
|