|
8. Jul 2008|00:18 |
Tu runā tā, jo acīmredzot no Tevis nav atkarīga elementāra citu cilvēku izdzīvošana, jo tad vienā brīdī saproti, ka pats jau nu varētu lepni pacelt galvu un gaidīt trīs nedēļas līdz algai, bet pa trim nedēļām zīdaiņi nomirst badā un nepieņemt palīdzību no citiem ir nevis lepnums, bet psihiska diagnoze. Kamēr pats neesi tādā situācijā nonācis, vari deklarēt, ka vienmēr ir iespējas. Vienmēr jau, protams, var zagt un slepkavot, nevis palūgt draugam vai vecākiem.
Var filosofiski paskatīties uz to, ka cilvēki nonāk ķezā "savas vainas dēļ". Iedomājies, tu iemīlies cilvēkā, viss iet labi, viņš/viņa paliek bez darba vai saslimst. Var jau pateikt - pats vien esi vainīgs, slimība ir sods vai vēl nez kas. Un otrs vainīgs pie tā, ka ģimeni izveidojis ar cilvēku ar sliktu karmu. Baigi jau nu paštaisni. Nez, cik Tev gadu. |
|