..daudz būtiskāk ir iemācīt domāt. Jā, arī audzināt bērnus, mīlēt, strādāt, cīnīties ar badu Āfrikā un klaiņojošiem suņiem Latvijā, bet līdztekus tam - domāt. Vai arī domāt pirms tam. Vai domāt pēc tam. Vai arī domāt par spīti tam, ko tu dari. Tas ir būtiskāk tāpēc, ka visu ir iespējams darīt, arī nedomājot. Man īstenībā nepatīk strīdēties, taču tas ir viens no paņēmieniem, kā likt domāt - sev un citiem, un man ir vienalga, kā tas izskatās.


Janvāra Decembra numurā patika raksts par arheoloģiskajiem pētījumiem. Pat nezinu, vai tik ļoti tēma, kā teksts pats par sevi. Un vēl tas (iekopējo visu dzejoli, patīk) -

O.Vācietis, Zem Rīgas

Zem Rīgas – smiltis,
baltas, baltas smiltis.
zem Rīgas – kauli,
balti, balti, kauli,
tie mīlēja reiz
baltu, baltu sauli...
Zem Rīgas – ciltis,
neskaitāmas ciltis.

Zem Rīgas rūsa – rūsa,
vecu šķēpu rūsa,
zem Rīgas – kauss,
no kura alus kūsā,
zem Rīgas – vergs
un lielkungi no rātes,
zem Rīgas – daļiņa
no Brāļu kapu mātes.

Zem Rīgas – granīts,
rupji aptēsts granīts,
zem Rīgas zvani,
ar ko posts ir zvanīts,
zem Rīgas – naids,
kad ienaidnieks top manīts,
zem Rīgas – pulss
un daļiņa no manis.

Stāv Rīga torņaina,
un pamatos zem viņas
šo torņu saknes baro
senču sirdsapziņas.


Nepatika par komivojažieri - pārāk saraustīti.
Kaut kas palika vēl neizlasīts, ko gribētos.