Kā ir. Sakiet godīgi.
Jūs patiešām ticējāt ziemssvētku vecītim/salavecim/djedam morozam?
Un tiešām bija tāds brīdis, kad jums kāds pateica, ka nav šamējā?
Vai arī šis ir un jūs tam joprojām ticat?

Es nu nevaru atcerēties neko tādu. Es nezinu. Vai nu es vienkārši neatceros to bērnību, vai arī manī nemaz netika kultivēta ticība tādam.
Tāpat kā par bērnu radīšanu. Nu, atceros to Zīlīti par to, kā rodas bērniņš. Es atceros, ka uzreiz mājā tas žurnāls netika nests. Goda vārds. Es biju izbrīnīta, kāpēc pēkšņi manu Zīlīti lasīs tēta darba biedrene, bet tad, kad man tika iedots tas žurnāls, nekādu šoku es neatceros. Es to uzņēmu kaut kā pašsaprotami.
Nu jā.
Par lopiņiem kūtī mums pa jokam stāstīja, ka tie skrien no upes vai no kaimiņu dziļās, pamestās akas. Un tāpēc vecmamma arī pa nakti gāja uz kūti, lai atvērtu durvis, un ielaistu teliņu iekšā.
Un teica, ka atskrēja, kad kāds bija klāt.
Man šķiet, es pat tagad to diezgan spilgti iztēlojos, kā tāds teliņš nāk no upes (un neparsiet, kur viņš tur radās).

Nu ja.
Es vienkārši šodien dzirdēju pa radio kādu piezīmi par to, nevar zināt, kurš ir lielāks ieguvējs, kad bērns uzzina, ka tie vecīši nav īsti.