viņi arī ģērbjas... smart casual?

tas būs tas pasaules gals

Kur tev jāskrien? Piebremzē, izbaudi dzīvi, tev tās ir vēl mazāk atlicis nekā galīgi jaunajiem.

(Reply to this) (Thread)

kurā vietā es rakstu, ka skrienu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, izklausās, ka tu esi norūpējies, ka nevari paskriet līdzi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es vienkārši prasu, vai tiešām ir notikusi kaut kāda diskursa maiņa, vai arī man tā vienkārši savā galvā liekas. Bet nujā, es šobrīd tik tiešām netieku līdzi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ā, nu es sapratu. Es nebiju iedomājies, ka tevi varētu interesēt, kāds ir pašreizējais sabiedrības diskurss. Mani tas nekad nav interesējis, tāpēc nespēšu atbildēt. Varu pateikt tikai to, ka mileniāļi ir fantastiski, bet viņu kritiķi visdrīzāk ir pesimistiski skauģi, kas apzinās, ka viņu labākie gadi ir garāk un viņi nekad vairs nebūs jaunāki, spēcīgāki un gudrāki.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es jau pats esmu mileniālis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu vai nav jauki! :)

(Reply to this) (Parent)

cik fantastiski ir mileniāļi? man sķiet, tieši mileniāļu dēļ vismaz publiskajā diskursā ir atdzimusi ideja par sociālismu 2.0 un faux neizmērojamo empātijas politiku.
tiesa, starp jaunākās paaudzes mileniāļiem (1996+ uz augšu) ir redzama interneta kultūras iespaidā arvien pieaugošāka kritika pret politkorektumu, visādām kreiso un liberāļu klišejām, proti, institucionalizētas "kritikas" kritika, mani dažkārt pārsteidz, cik viegli un dabiski viņiem tas notiek, cik nesaudzīgi viņi ir gatavi smieties par visu pompozo empātiju un runas kontroli, taču ir viena problēma - gluži kā vairumam modernāko mileniāļu viņu kritiskums ir quite shallow, turklāt, pat ja kritika ir laba, bez pozitīva piedāvājuma/redzējuma, diemžēl, tīra negativitāte, bet muslimus, marksistus un citus totalitāristus (nākamajās divās desmitgadēs lielākos draudus sastādīs tieši tehnoloģiskie nihilisti/totalitāristi) ar tīru negativitāti sakaut neizdosies.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ok. starp citu, kāds prikols dzēsties ārā un pēc tam komentēt kā anonymous, ja visi tāpat zina, kas ir rakstītājs? tas nav baigi konsekventi. pašnāvības domātas dzīvei.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kāda jēga ir savu cibas vēsturi aizvadīt regulāri fašistiski gaužoties par dažādu lietotāju anonimitātes statusu un vēl viņu personīgi iekšējiem motīviem? vēstījums ir svarīgs, nevis vēstītājs

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kā ta nav vēstītājs svarīgs? man tieši šķiet, ka svarīgākā ir persona, kas nes šo vēsti, svarīgākais ir cilvēks nevis ideja. jebkurā gadījumā, pasaulē ir ļoti daudz netaisnības, kā jūs vispār to varat izturēt?

(Reply to this) (Parent)

Tāds ir tavs naratīvs, bet nav jau daudz pierādījumu, ka tā patiešām ir un jo īpaši, ka tajā vainojami mileniāļi. Un vēl jo vairāk, es nevērtēju cilvēkus pēc tādām lietām. Man vairāk mileniāļi patīk, ka viņi ir atvērtāki, mazāk kompleksaināki, priecīgāki un tas pēc paša novērojumiem. Vispārīgi jau protams, viņi tādi paši cilvēki, kā visi citi – citi labāki, citi sliktāki, katram savi dēmoni utt., bet tomēr viņiem ir mazāk to pagātnes traumu, ka piemīt vecākām paaudzēm. Nu varbūt tas atkarīgs no valsts, situācijas atšķiras. Es šobrīd vairāk par UK publiku.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es savu komentāru tieši rakstīju domās par UK publiku, kuri teju drīz ivēlēs neomarksistus un post-staļinistus valdībā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šai atvērtajai, priecīgajai un nekompleksainajai publikai sola vienradžus, varavīksni, piena upes un izrēķināšanos ar tiem nasty bagātajiem un penšiem

(Reply to this) (Parent)

es skaitos mileniālis, un, manuprāt, totāli neatbilstu tevis aprakstītajam kadram. cita lieta, ka es šobrīd esmu spiests būt totāli pasīvs, bet nu... cīņa jau vēl nav galā, vai ne? ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sevišķi lv es velku lielu robežškirtni starp 1986-1996 dzimušajiem milleniāļiem un tiem, kas dzimuši vēlāk. sākot no 1996 ir īsti rietumnieki, kuri maz atšķiras no saviem biedriem citviet, lai vai tā būtu Polija, UK, Portugāle vai Somija, pat ASV. visparadoksālākajā situācija ir 1988-1992 dzimušajiem - it kā dzimuši brīvā valstī, it kā nulle sovoka pieredzes, taču, ak, cik ļoti daudz postsovoka dvesmas un rēgu noklusētā formātā viņiem nāk līdzi..
post-1996 ir nevēsturiski vai pat pārvēsturiski subjekti, 1988-1992 ir visnotaļ vēstures/pagājības caurrakstīti subjekti.

(Reply to this) (Parent)

ja tas ir darāms savu interešu labā, tad viss kārtībā, taču parasti šādas tendences tiek iedoktrinētas lai padarītu savu verga/biorobota darbu produktīvāku, kvīkendā nogulētu ilgāk un paliktu bez brīvā laika vispār. tikko tieši par to bija saruna darbā, secinājums - nepavisam nav tā ka "guli mazāk - dzīvo vairāk". sākumā šķiet, ka ir vairāk, bet tas nepavisam nenozīmē dzīvot ilgāk.

(Reply to this) (Thread)

nu es jau arī ar visu 'parasto' un normālo dzīves ritumu jūtos gandrīz vai kā bez brīvā laika. rēķini - 8,5 līdz 9 h ir darbs (jo pusdienu pauze tur arī ir iekšā), tad kāda 1h no rīta man paiet, lai es lēnām pieceltos un sagatavotos darbam, kopā vismaz 1h arī tiek pavadīta ceļā mājas -> darbs -> mājas. gulēšanai man nepieciešamas vismaz 8 stundas, lai es justos ne sliktāk kā vidēji slikti. tas viss kopā jau ir 19 stundas. sanāk, ka brīvas man diennaktī paliek 5 stundas, bet arī tajās var ietilpt sēdēšana kaut kādā korķī, stāvēšana rindā veikalā, ēst taisīšana / mazgāšanās / citas pamatvajadzību apmierināšanas. bieži man ir nepieciešams tikt pie kaut kāda ārsta, pēc intensīvākām dienām dažkārt gribas pagulēt uzreiz pēc darba, jo pārāk sāp acis / nogurums, vēl man vajadzētu vismaz 2x nedēļā iet peldēt un gribas arī kaut ko pamuzicēt ar savu grupu. no kora jau aizgāju. ko es gribu teikt - es neredzu pointu pat no šādas dzīves, jo, pat ja pēkšņi justos labāk, laika daudzums, ko varu veltīt sev, ir totāli mazs (lasīt sevi interesējošu literatūru, muzicēt, sportot, skatīties filmas, vienkārši atpūsties). tāpēc it sevišķi nesaprotu, kā dzīvo cilvēki, kuriem vēl jārūpējas par ģimeni, jābūt ar kinderiem, u.t.t.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā arī dzīvo, viņiem ļoti reti ir laiks, kad noskatīties kādu filmu, nemaz nerunājot par grāmatu lasīšanu. tam arī 40+ h darba nedēļa ir domāta mūsdienās - informācijas ir bezjēgā daudz, tu visu vari uzzināt, taču neļauj laika iztrūkums, nevajag pat nekādu cenzūru. ir jau daži reti virtuōzi, kam brīvais laiks izdodas arī ar vairākiem bērniem, taču ir arī tādi, kas strādā 2 vai 3 darbos un nekad neredz atvaļinājumu. ļoti slikti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

skumji. es gan arī neredzu izeju no situācijas pats priekš sevis, jo, tā kā neesmu aizgājis pa kaut kādu savu līniju, man nav sava biznesa vai kā, tad es arī nu jau vairākus gadus strādāju šos pilnas slodzes darbus, ar kuriem tāpat nauda ir tā vien lai izdzīvotu. neredzu arī nekādus pusslodzes darbus (kādi netiek piedāvāti pat tad, ja tev ir invaliditāte). nu, tātad, es neredzu nekādas sakarīgas dzīves opcijas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

gan jau uzradīsies kāda 1/2slodze. ja manīšu ko tādu, notekti padošu ziņu. var mēģināt rakstīt kultūras projektus, bet ar tiem te var izdzīvot tikai pārdoties gribošie, burvju mākslinieki un tie, kam izmeklēti labvēlīga karma.

(Reply to this) (Parent)

es nemāku teikt par smadzeņu kustināšanu, bet mani ir pārsteigusi šausmīgā apsēstība ar teamwork. pat darbos, kur vispār nenotiek nekāda komunikācija ar kolēģiem. un pat tajos, kuros notiek, visi ir zvērējušies būt ārkārtīgi teamworkojoši, bet es tā arī neesmu sapratusi, kas īsti tas praksē ir.

man šķiet, ka 50% tas, ka tu toreiz biji cita vecuma grupa un 50% tāds šobrīd #trendiņš.

(Reply to this) (Thread)

mēs varētu kādreiz kaut kur aiziet, ar bonusu, ka es neizrubos no stipras un neadekvātas ķīmijas :3

(Reply to this) (Parent) (Thread)

davai, parunāsim par diskursa maiņu!

(Reply to this) (Parent)