| |
[Aug. 27th, 2026|08:50 pm] |
es gribētu šeit ierakstīt dažus savus 15 gados sarakstītos naivos dzejoļus, bet mani uztrauc fakts, ka tā laika diletantiskais es, iespējams zaga savārstījumus no jau eksistējošiem dzejoļiem un tur varētu būt diezgan acīmredzama plaģiātisma ēna, ko tagad kā sen-dzejas-nelasītājs es vairs nevarētu pamanīt :D
tātad - vai nu mans oriģināls vai rīmeiks kaut kam jau eksistējošam:
un puzli es nesaliku
man ir lemts palaist citus
tievās košļeņu slotas ar
badīgām acīm manu
cepumu paku iznīcina
tām smadzeņu drupas
un bezjūtīgs mērķis
tām asiņu vietā nafta
un ādas vietā plēve
-''Lēdij, jūs izraujat sev mūziku''
-''man mūzika pie pakaļas''
un tad es sapratu, ka viņa Jau ir mirusi |
|
|
| |
[Aug. 27th, 2026|07:59 pm] |
|
Šodien pamodos 4 naktī ar vētrainām kortizola spēcinātām uzmācīgām domām no sērijas ''prāts skenē, par ko uztraukties'', bet domāju tiktāl līdz aizdomājos līdz mieram un ceļš uz darbu pēc tam bija diezgan svētīgs. Doma, ko turpinu pārcilāt ir, ka tavs aicinājums ir tur, kur ir tavas bailes un - ja vēlies paplašināt savu neapzināti sašaurināto, drošo mucas pasauli, tad vajag būt nedaudz mazohistam un iet pret saviem instinktiem. Tātad ieņēmu to stilīgo tēlu, par ko gribu kļūt, aizgāju uz ikrīta kafeni un vnk novēlēju jauku dienu pārdevējai, tā ļoti priecīga. Izejot ārā, laikam sajutis manu atvērtību pat pienāca viens dzērājs priecīgi daloties ar to, cik ļoti vakar nojāņojis. Nu tad diena arī tālāk aizritēja diezgan komunikabli salīdzinot ar manu dažreizējo ''mazāk par 10 vārdiem dienā'' prikolu. Vēl to neiroplasticitāti var stumt. |
|
|
| |
[Aug. 26th, 2026|12:07 pm] |
Esmu liela Dollijas Partones talanta cienītāja.
Viņas daiļradi iepazinu diezgan vēlu, bet, kad aizskatījos aiz 'Jolene' un 'I will always love you' stereotipu sienas - mute palika vaļā.
Viņa mazāk zināmajās dziesmās dziedāja par nabadzību, vardarbību ģimenē, par apcelšanu skolā, alkoholismu, piekrāptām sievietēm, vientulību, par mirušiem bērniem.
Kurš vēl fucking tajā laikā atļautos dziedāt par, piemēram, stillborn zīdaini, vai dzērājģimenes nosisto bērnu spokiem?!
Vairākas no viņas apdziedātajām tēmām bija ārkārtīgi tumšas, vienlaikus mijoties ar izteikti naiviem tekstiem kā "love is like a butterfly a rare and gentle thing".
Man no viņas tekstu tumsas kombinācijā ar to gaišo, rotaļīgo intonāciju mati cēlās stāvus.
Tanks augstpapēdenēs ne sieviete.
Par to vizuālo tēlu spriest es neņemos, bet vienaldzīgu tas neatstāja nevienu.
Ne velti Dollija pati kādā intervijā reiz teica "It costs a lot of money to look this cheap".
Es savu pirmo un vienīgo ģitāru dabūju vienā nedēļā ar pirmajiem spicajiem gēla nagiem.
Man tādas drosmes nebija (drusku jau pacentos).
Vēl mani aizkustināja tas viņas labais kristiešu dzīvesveids, labdarība un 60 gadus ilgā laulība ar savu asfalta liešanas šeptē nodarbināto vīru, lai gan viņa varētu dabūt fucking īsto Persijas princi, ja gribētu.
Kopš manās tā laika mājās ienāca Dollijas plate, tā izkonkurēja visas pārējās un griezās kā drūmos vakaros, tā bezbēdīgās viesībās un arī dzīves brīžos, kuros bija nepieciešams spēks.
Un tajā mēs beidzot bijām vienprātis.
Slava Dollijai Pārtonei!
Ceru, ka Tevi apglabās rozā gliteru zārkā ar rožu jūru, vai ever da fuck you would want, baby!
Tavā priekšā izņemu savu matu sprādzi un paklanos.
Paldies! |
|
|