friends [entries|archive|friends|userinfo]
krēpjlācis

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Sep. 19th, 2019|02:07 pm]

neetiski
[music |Vecrīga]

Lūdzu, atceries, ka, ja vēlreiz mani pisināsi - sagriezīšu gabalos.

Nē, bet reizēm katram derētu atcerēties, cik stulbi pats izskatās no malas.
link3 comments|post comment

Jaunumi [Sep. 18th, 2019|10:41 pm]

kautskis
Vakar vakarā stāvēju uz stacijas perona, gaidīju vilcienu, uzmaucis hudija kapuci (jo lija) un par nieka 200 eiro, bet tomēr turīgāks nekā pirms stundas. Jutos kā kaut kāds zema līmeņa narkodīleris. Jancīga sajūta, jāteic. It kā nav nepatīkami, taču tā dzīvot laikam gan negribētu.

Tas nebija par narkotikām, tas bija par haltūrām, bet laikam nevajag detaļas, ja nu VIDs lasa. Pieņemsim, ka es malku skaldīju.

Kas vēl. Rīt braucu atvaļinājumā, kas, protams, priecē. Tā ka nesabīstieties, es nebūšu atkal apklusis, es vienkārši izklaidēšos. Brauksim, haha, uz mormoņu templi. Nē, nopietni. Frankfurtē ir atjaunots mormoņu templis, un pirms apsvētīšanas viņu drīkst apskatīt interesenti. Tur gan tikai telpas redz, nevis to sviestu, ko viņi tajās telpās dara, bet arī interesanti – un sviestu ikviens interesents var apskatīties jūtūbē.

Tātad būšu atpakaļ un turpināšu rakstīt. Būs kruta, atvečaju.
link1 comment|post comment

[Sep. 18th, 2019|07:19 pm]

klusais_okeans
Ļoti reti sastopu mākslas darbus, ko gribētu iegūt savā īpašumā, ar kuriem dzīvot blakus - jo tā tiešām ir kopdzīve, man laba māksla ir dzīva, un laba māksla, pat objektīvi izcila, ar mani dziļākā līmenī rezonē ļoti reti, varētu teikt, ka esmu imūna pret vēlmi iegūt kaut ko savā īpašumā. Nesen apmeklēju lielisku izstādi ar daudziem lieliskiem darbiem, no kuriem vienā ilgi lūkojos kā savas privātās telpas ideālajā gleznā, kurā labprāt lūkotos bieži un regulāri. Šodien man pēkšņi uzraksta gleznas autors (neesam personiski pazīstami), mana recenzija par izstādi viņu tā iedvesmojusi, ka viņš grib man uzdāvināt kādu no darbiem, ja es būšu tik laipna un gribēšu. Tā nu tiku pie savas ideālās gleznas, neticami, vai ne?
link16 comments|post comment

pilnmēness lidojums [Sep. 16th, 2019|01:13 pm]

dooora
///|||\\\
link2 comments|post comment

[Sep. 16th, 2019|11:52 am]

deloveja_kundze
publiski atzīstos, ka tad, kad mākslinieks man saka, ka augstums būs 4 metri un ka būs diezgan liels objekts, man līdz galam ne vienmēr pielec, ka tie četri metri patiešām ir ļoti, ļoti augsti, bet šī atklāsme nāk nakts vidū, kad viss jau principā ir uztaisīts, un man pēkšņi paliek bail par šī izveidotā objekta patiesajiem izmēriem.
link3 comments|post comment

[Sep. 15th, 2019|09:35 pm]

jim
"do you ever just crave to someone’s presence, like you would literally be happy sitting next to them in silence and appreciating their existence"
link

[Sep. 15th, 2019|07:27 pm]

quizer
Vakar divos naktī aleponijā bija slepenais Ivars-F koncerts. Tukšumiņš.
linkpost comment

[Sep. 13th, 2019|07:26 pm]

jim
Ir diezgan forši, ka pastāv visādas ārējā realitātē novērojamas pazīmes, kā nomērīt personīgo depresiju. Kad vasarā kūlos cauri Tumšajai Dirsai (grūtākais laikam bija jūlijs un pirmā augusta puse), ievēroju, kā dzīvokļa (ne)kārtības stāvoklī var fiksēt emocionālo procesu, piemēram, kāda lieta ir pacelta, lai to aiznestu cauri dzīvoklim uz citu vietu, bet pamesta pusceļā, jo pietrūcis motivācijas vai gluži vienkārši spēka nest tālāk. Vēl trakāk bija ar ēšanu un ēstgatavošanu. Ideja, ka būtu iespējams paveikt tik vājprātīgi sarežģītu procedūru kā pagatavot ēst (izdomāt, ko ēst; doties uz veikalu, to visu atrast; iegādāties; atnest mājās; gatavot; ēst; nokopt gatavošanas sekas), tajā laikā bija vienkārši smieklīga. Nedaudzie resursi izgāja saņemšanās spēkā reizumis aiziet uz darbu vai satikt kādu draugu, tāpēc lielākoties es a) izvēlējos vispār neēst, b) pasūtīt Woltu. Kaut kad augusta beigās atklāju, ka Woltā var apskatīties pasūtījumu vēsturi, un no tur izšķiestās naudas apjoma pārskrēja šermuļi, nozvērējos sev nekad vairs no Wolta nekad neko nepasūtīt un šī lēmuma pārkāpšanu uzskatīt par pazīmi tam, ka mentālais stāvoklis atkal pasliktinās. Bet nu jau gandrīz kādu mēnesi viss ir diezgan zajebis, un to arī redzu: dzīvoklis pastāvīgi ir patīkami kārtīgs, jo disciplinēti pie tā strādāju (cenšos ik dienas, pirms eju prom no mājām, nomazgāt traukus, uzslaucīt grīdas un visu puslīdz sakārtot tā, lai prieks vakarā atgriezties, un ir). Tāpat arī atgriezies prieks gatavot ēdienu. Vakar Akadēmijā bija zinātniskās padomes sēde, kur skatīja manu atjaunošanos doktorantūrā un radikālu pēdējā brīža tēmas maiņu, kas nozīmē visu būtībā sākt no nulles; augstā adrenalīna dēļ visu dienu neko nespēju ieēst, bet pat tad, ap deviņiem vakarā lielā pārgurumā pa ceļam iegriežoties veikalā, pat prātā nenāca vakariņām pirkt kaut kādus pusfabrikātus, tā vietā fantazēju par gaileņu-kabaču sautējumu ar savvaļas rīsiem, ko arī pēc tam mājās realizēju un domāju, this is great, I'm in such a good place.

Vispār es tā pārskatīju, kādas izmaiņas fiziskās veselības/pašsajūtas stāvoklī man ir šī gada laikā notikušas. Gada sākumā dzīvoju kā vienmēr, liekas, ka jūtos okei, varbūt bieži jūtos nogurusi un nomākta, bet nu, ziema, stress, attiecību išūzi, noteikti norakstāms uz to. Tomēr nolemju meklēt cēloni.
1) Uztaisu asinsanalīzes. D vitamīns knapi pāri nullei. Sāku dzert jaudīgas devas D vitamīnu. Konstantais nogurums pamazām sāk sarauties un atkāpties.
2) Aizeju pie uztura speciālistes. Uztaisu vēl visādas analīzes. Noskaidrojas, ka man ir vāja laktozes panesība un manam ķermenim vispār ne sevišķi patik dzīvnieku izcelsmes lietas. Bez sevišķām grūtībām permanenti atsakos no piena produktiem un pārorientējos uzturā pamatā uz visādiem dārzeņiem, krietnajiem taukiem un citiem labumiem. Pašsajūta superstrauji uzlabojas. Pazūd tā parādība, ka vairs nestrādā galva, ja neesi paēdis + pazūd vēl daļa no fona noguruma.
3) Augustā pieteicos vienam sporta medicīnas pētījumam. Tas bija tā: tev uztaisa pāris testus, noskaidro visādas lietas (kardioslodzi, tauku un muskuļu masas attiecības utt). Tad četras nedēļas trīsreiz nedēļā ir jāiet uz treniņiem. Treniņi beisiklī ilgst piecpadsmit minūtes - trīs vingrojumi, kas katrs jāatkārto četras reizes pa 30 sekundēm. Yo, to pat es varu izturēt un nenomirt no garlaicības! Treniņā arī mēra pulsu, kas jātur individuāli noteiktās robežās un grupā katrreiz ir 1-4 cilvēki, kas principā nozīmē personīgo treneri ar sporta medicīnas izglītību. Tie notika Barona sporta kvartālā vakaros, un tā kļuva par tādu foršu rituālu pieredzi - katrreiz vēlas pēcpusdienas saulē, klausoties austiņās mūziku, soļot turp, tad atvasaras vējā ņemties ar savu ķermeni un priecāties par visu tā sporta laukuma vaibu - tas ir pārpilns ar visāda veida sportistiem, bērniem, skeiteriem un citādiem priecīgiem endorfīniem pilniem cilvēkiem, kas līksmi sasaucas un vispār izrādījās ļoti negaidīts un gaišs Rīgas vaigs. Tāpat pa ceļam sāku piekopt paradumu iegriezties "Burkā" un paķert visādus eksperimentālus produktus, piem, falafela maisījumu vai papīra granulas kaķiem. Dis was great, un man bija patiesi žēl, kad šis mēnesis beidzās. Bet beidzās, un tika uztaisīti jauni testi, un izrādījās, ka šī mēneša laikā esmu zaudējusi gandrīz divus kilogramus tauku, kas aizvietoti ar muskuļiem. Prikiņ?! Un viss no 15 minūtēm trīsreiz nedēļā! (Tieši to arī tas pētījums raudzīja noskaidrot - vai gadījumā nepietiek ar pavisam īsiem augstas intensitātes vingrojumiem mūsdienu aizņemtajiem cilvēkiem tā vietā, lai viņi ietu stundu svīzdami mocīties sporta zālē.) Ok, papildus es vasaras gaitā, kad nebija spēka salabot riteni, pieradu daudz staigāt kājām, tā ka dienišķais workauts man joprojām ir nostaigāt 10-20 kilometrus ik dienas. Palīdz arī izvēdināt galvu.
Fiziskā un mentālā pašsajūta augusta laikā uzlēca, nemāku teikt, bet par kādiem 100-200%.
4) Sekojot tepat cibā atrastiem kolēģu ieteikumiem, sāku dzert 5-htp, kas it kā uzlabojot mentālo pašsajūtu, dodot enerģiju un pat mazinot depresijas simptomus. Nu, varu teikt, ka pirmās desmit dienas vispār bija kaut kāds konstants MDMA trips. Savus dienišķos kilometrus šajā laikā drīzāk nolēkāju vai nodejoju, nevis nogāju. Tagad labsajūtas intensitāte drusku mazinājusies (kas arī varētu būt saistīts ar to, ka pēdējo nedēļu neesmu dabūjusi izgulēties kā nākas), taču joprojām jūtos ļoti mierīgi un laimīgi, pats galvenais - fonā vienmēr esošais stresa monstrs (jo es vairs neatceros tādu laiku dzīvē, kad paralēli nebūtu jādara vismaz 5-8 apjomīgi projekti, kas turklāt pastāvīgi tiek kavēti) piepeši vairs nežņaudz kaklu ar spalvainu ķepu, tā vietā ir tāds - lol, viss taču ir reāli izdarāms, par ko tur stresot.

Šo visu ņemot vērā, man ir tikai viens jautājums: kādā ellē es dzīvoju gada sākumā un kā man varēja likties, ka "ir taču okei, tas tikai viegls nogurums"?
link65 comments|post comment

woo doo midday blues [Sep. 13th, 2019|01:13 pm]

dooora
[Tags|]

typewrighting in wrongthinking
link4 comments|post comment

[Sep. 13th, 2019|11:34 am]

zazis
Jāievieš sev jauns moto - es nesteidzos.
link5 comments|post comment

Kāds vārds par ābolfotogrāfijas nākotni [Sep. 13th, 2019|09:01 am]

kautskis
Tā, par ko vēl varētu parunāt? Parunāsim par Apple, cibā sen nekas nav bijis par Apple. Es it kā saprotu, kāda jēga apspriest kaut kādu piemirstu has been, bet, no otras puses, kur tad vēl to apspriest, ja ne cibā.

Ziniet, es to esmu teicis jau iepriekš, bet pateikšu vēlreiz. Vismaz vienā virzienā Apple visu dara pareizi: mobilo tālruņu fotogrāfijā. Iespējams, ka tas viņus neglābs: Nokija arī savulaik būvēja tālruņus ar brīnišķīgiem fotoaparātiem, un skat, kur viņi nonāca. Bet vismaz to viņi darīja pareizi.

Tātad, kā var noprast, jauno aifonu kameras man patīk. Es saprotu, ja Stīvs būtu dzīvs un ja Džonijs Aivs joprojām strādātu Apple, blablabla. Get over it; tā vairs nav, lietas ir mainījušās, un veiksmīgu malacīti no bēdu pārņemta nabadziņa atšķiŗ tieši spēja ķert vilni.

Še tviterī daži ļaudis stāstīja, ka tie trīs caurumi izskatoties krīpī, pēc kaut kāda kukaiņa vai vēl kaut kā. Tā es uzzināju, ka ir tāda īpatnība kā bailes no caurumiem jeb tripofobija. Oficiāla diagnoze tā (vēl) nav, bet, gluži kā daži ļaudis apgalvo, ka viņi jūt 5G viļņus, tā citi stāsta, kā caurumi viņiem liek justies ļoti slikti. Es gan nezinu, some of my best friends are daži no manas dzīves jaukākajiem mirkļiem bijuši cieši saistīti ar caurumiem, tomēr doma ir skaidra. 

Toties man kā jaunietim, kas nesen no jauna atklājis mīlu pret analogo foto un kino, tie trīs objektīvi likās pavisam pašsaprotami: agrāk tas ļoti daudzām kinokamerām bija standarta komplekts. Trīs objektīvi, un tieši tā izkārtoti. Tiesa, viņus toreiz varēja pagriezt, bet mūsdienās matricas ir lētas, katrā ziņā ir vieglāk un lētāk aiz katra objektīva ielikt matricu, nevis būvēt veselu pagriešanas mehānismu. Tāds jauks apdeits sešdesmit gadus vecai pagātnei, tas turklāt mūsdienās ir ļoti cieņā.

Un Apple is onto something ar tiem saviem trim objektīviem. Ja lasāt krieviski, šeit ir plašs un izvērsts apskats par to, kāpēc jūsu fotogrāfijas nākotne ir tieši šitāda: mobilie ar veselu kaudzi kameru, kas bildi drīzāk izskaitļo no vairākām bildēm, nevis nobildē.

Domu gājiens ir pilnīgi pareizs, lai gan tehnoloģija vēl ne tuvu nav tik tālu izaugusi, lai pilnībā īstenotu skaitļotājfotogrāfijas iespējas (vai šī beidzot būs iespēja latviešu valodā augšāmcelt skaisto un nepelnīti piemirsto vārdu “skaitļotājs”?) Jo ko cilvēki grib no mobilā kameras? Viņi grib kaut ko, kas viņu visnotaļ vienmuļo bildi uztaisīs tik ļoti glītu, ka feisītī visi draudziņi laikos, instā visi apskaudīs viņu dzīvi, un tinderī visi/visas svaipos, ēēē, kuŗā virzienā tinderī svaipo tad, ja grib? Nekad neesmu lietojis. Pa labi? Fašisti.

Redz, pašam uztaisīt smuku bildi ir zināma noņemšanās. Grūti tas nav, tas, ko mūsdienās saprot ar “smuku bildi”, iekļaujas pavisam konkrētās prasībās, tieši tāpēc viņas visas ir tik vienādas. Bet tur ir jāzina, kādi tie setingi ir, pašam jāsabīda, turklāt nepieciešama kāda apjausma par kompozīcijas pamatlikumiem.

Savukārt gaišajā skaitļotājfotogrāfijas nākotnē varēs pavērst tālruni attiecīgajā virzienā, viņš pats pa 5G uz Kupertino aizsūtīs to, ko nu tās trīs – vai, iespējams, vēl vairāk – kameras attiecīgajā brīdī redz, un Kupertino megadators izvēlēsies, tieši kuŗā brīdī nospiest podziņu, kādus setingus sabīdīt, ar kuŗu objektīvu bildēt, varbūt vajag salīmēt vienu bildi kopā no vairākām, kādu boke uzbāzt un kādu gaismu imitēt – un tad, kad jūs nospiedīsit pogu, jums uz ekrāna parādīsies nevis tā blāvi apgaismotā un drebelīgā huiņa, ko jūs paši plānojāt bildēt, bet tik brīnumjauks mākslas foto, ka pats Gunārs Binde būtu lepns, ja Gunārs Binde jebkad būtu bildējis dickpics.

Lai gan esmu diezgan drošs, ka Gunārs Binde ir bildējis dickpic.

Patlaban tās trīs kameras drīzāk ir gaišās nākotnes pieteikums, nevis pilnvērtīgs skaitļotājfotogrāfijas instruments. Kā minēju, šī tehnoloģija vēl ir pašos pirmsākumos. Tāpat ir iespējams, ka nākotne aizies kaut kur citur un nebūs mums nekādas skaitļotājfotogrāfijas. Varbūt cilvēkiem apniks mūžīgā rat race pēc gludākas ādas, aizraujošākiem ceļojumiem un skaistāka skata pa logu, it īpaši tad, kad viņiem pieleks, ka to skatu piezīmē Kupertino megadators. 

Bet varbūt arī neapniks, un mūs sagaida arvien vairāk standartizētu, nolaizītu, smuku un pilnīgi nekā neizsakošu bilžu. Hei, bring it on, kā minēju, es bliežu ar filmu.
link13 comments|post comment

[Sep. 12th, 2019|02:32 pm]

klusais_okeans
cik vasara bija briesmīga, tik rudens viegls un brīnišķīgs. Attiecības ar vīru labākas kā jebkad vispār. Darbi rit uz priekšu lēnām, bet jau daudz pozitīvākās noskaņās, paveroties mazām, foršām un negaidītām iespējām. Un vakar bija burvīgs Anda grāmatas atklāšanas pasākums, ar smiekliem, asarām un milzīgu gaišumu pāri visam. Mīļas atkalredzēšanās lika domāt, ka tieši šādā veidā turpina dzīvot Anda iekšējais gaišums - mums satiekoties un domājot par viņu, vienmēr būs silti un rāmi. Anda mīlestības nebeidzamības likums, tāda pārpasaulīga gaisma, kas mūs apņem.
link4 comments|post comment

[Sep. 12th, 2019|01:10 pm]

sodienliist
Nu, tā, ko es varu pateikt - ir bišķiņ pizģec ar tām vīnogām.
linkpost comment

Mans pirmais un pēdējais music video [Sep. 12th, 2019|11:23 am]

vikuks
Te
link1 comment|post comment

Nevienu neinteresē UK, bet mani interesē [Sep. 12th, 2019|09:41 am]

kautskis
Tā tā tā, labrīt. Kas mums tāds labs noticis.

Uzreiz sarunāsim vienu lietu. Uzvedīsimies pieklājīgi, ok? Es agrāk ļoti lepojos ar to, ka es visādus frīkus nebloķēju, bet nu man tas ir pārgājis. Uzvedīsities kā idioti, nobloķēšu, un pret gaudām par to, kā es jūsu, nabadziņu, vārda brīvību ierobežoju, kā jau totalitārais liberasts – pret tādām es esmu kurls. Ja kas, varu arī uz friends only pāriet, bet cerams, ka tik tālu nenonāks.

Sarunāts? Tātad, kas labs noticis. Pareizā atbilde, protams, ir nekas. Nekas labs mums vairs nenotiek, ja ar “mums” mēs saprotam cilvēci. Ja ar “mums” mēs saprotam “Jūsu gaišību”, tad mums viss ir pizdata. Bet mēs te par ziņām, vai ne.

Ā, šitas: es jums teicu, ka es darbu nomainīju? Zem atslēgas teicu, bet šeit diez vai. Nu tātad es jau pirms vairāk nekā gada nomainīju darbu, atkal finansēs, bet drusciņ citā specialitātē. Tas diemžēl nozīmē, ka es vairs nezinu no galvas, kāds no rīta bija eirodolāra kurss. Ko padarīsi, forekss un es – un vispār finanses un es – bija tikai un vienīgi aprēķina laulības. Forekss bija ļoti kinky aprēķina laulības, tādas, kur visi tā kā grib naudu, bet arī grib darīt visādas neķītrības. Pašreizējā nozare nav kinky, toties labi apmaksāta, stabila un ar lielām izaugsmes iespējām, nu jūs saprotiet, jaunāki nepaliekam, stabilitāti novērtējam vairāk, tādā garā.

Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka diemžēl es nevaru dot padomus, kādas valūtas būtu vēlams pirkt un kādas – pārdot. Izņemot vienu. Vienu es varu pateikt.

Jūs pilnīgi noteikti varat likt uz to, ka paunds ies uz leju. Money in the bank. Nu, vai varbūt varējāt. Pēc tam, kad Terēza Meja paziņoja par aiziešanu, bija skaidrs, ka paundam pēkšņi paveŗas jauni bezdibeņi. Tagad? Nez, varbūt Borja Džonsons savu megaplānu “Breksits līdz 31. oktobrim, lai tur plīst vai lūst!” neizbīdīs, un tad paunds savukārt ies uz augšu. Bet, ja nu tomēr izbīdīs – uh, tad paunds būs mūsdienu the big short.

Šortošana notiek šādi. Aizņemies to valūtu, ko gribi šortot, no kāda, kas tev viņu ir gatavs aizdot uz puslīdz normāliem procentiem. Te parādās problēma, jo, pieņemu, britu bankas nav stulbas un par īstermiņa paundu aizdevumiem prasa diezgan daudz. Varbūt pamēģiniet savu onkuli Džordžu Noričā, ja jums ir onkulis Džordžs Noričā. Tātad jūs aizņematies, uzreiz samaināt pret kaut ko citu (paunds/dolārs ir klasisks pāris, tik klasisks, ka viņam pat ir savs nosaukums – the Cable). Un tad, kad paunds krītas, samaināt atpakaļ. Nu jau paundu būs vairāk, jo vērtība pa to laiku būs kritusies. Tātad jūs varat atdot parādu onkulim Džordžam, tieši tik paundu, cik paņēmāt, bet pats paturēt atlikušos.

Es te izklāstu teoriju, bet esiet droši, kāds šo pasākumu ir izbīdījis praksē. Būtībā tas ir arī viss, ko es varu pateikt par breksitu. Kamēr onkulis Džordžs Noričā brēc par kontroli un bloody austrumeiropiešiem, tikmēr gudrie onkuļi skaita, cik daudz Džordža naudiņas tagad būs viņiem.

Bet tā jau ir maza cena, ko maksāt par brīvību un neatkarību.
link20 comments|post comment

Celies, sastingusī auka! Mosties, cerība, no miega! [Sep. 11th, 2019|08:54 pm]

kautskis
Ehm, vispār gribas atkal sākt ciboties. Šis tomēr ir ļoti jauks soctīkls, ziniet.

Pamēģināju tviteri, nu it kā jau kaut kas tur ir, bet līdz galam neiebraucu. Kad mums nebija tviteŗa, "kodolīga un lakoniska" runa tika uzskatīta par kaut kādu īpaši vēlamu sasniegumu. Tagad mums tviteris ir, un katrs var pārliecināties, ka ar kodolīgo runu pietiek vai nu akurāt vienam vanlainerim, vai uzsaukumam "Pats muļķis".

Feisbuks, kuŗš tad mūsdienās feisbuku lieto. Man tur ir pilns ar darba kolēģiem, un es taču nerakstīšu tur, kur lasa darba kolēģi, cik man ir izcils sekss.

Insta it kā ir forši, bet apnīk drusciņ tas, ka visi tur tēlo bloody influencerus, mani ieskaitot, tāpēc instā esmu paņēmis tehnisko pārtraukumu līdz mēneša beigām.

Kas vēl? Ja es mācētu rakstīt krieviski, varētu sākt telegrama kanālu, bet krieviski es esmu lepns pusanalfabēts. Lasīt māku, saprast arī, runāt ķipa, bet tas nekad nav vajadzīgs, jo, lai gan strādāju krieviskā kolektīvā, mani kolēģi latviski runā daudz labāk, nekā es krieviski. Bet es arī necenšos, gluži otrādi: esmu izvirzījis sev tādu kā mērķi -- noskaidrot, kādu karjeru var uztaisīt krieviskā uzņēmumā, nerunājot krieviski. Var!

Jebkādā citādā valodā, izņemot krievu, telegramā nav jēgas neko rakstīt. Paprasiet Mailo, ja neticat, viņš nesen gaudās, kā viņu tur neviens nelasot. Pieraudi man upi, bet viņam ir taisnība: nepopulāriem krievu kanāliem ir kādas trīs reizes vairāk lasītāju nekā viņam.

Opciju "nerādīties soctīklos" es neapsveŗu, jo esmu pārāk uzmanības kārs narciss.

Tā ka atliek mīlīgā un pierastā ciba. Nu tad mēģināsim atkal augšāmcelties. Gan jau aizies.
link16 comments|post comment

[Sep. 11th, 2019|08:43 pm]

zazis
Apsveicu visus ar ārkārtas stāvokli Rīgā.
Būs mums kā Neapōlē. uhhh!
linkpost comment

[Sep. 11th, 2019|05:41 pm]

zazis
Tikko sapratu, ka esmu sataisījies dzīvot vismaz līdz 70.
linkpost comment

Ha-ha. [Sep. 11th, 2019|03:51 pm]

jim
21. gadsimta Latvijas dokumentālā kino tematiskais apakšžanrs "Mans tēvs ir too much".
link5 comments|post comment

[Sep. 11th, 2019|01:12 pm]

neetiski
[music |Lamatu kontrole]

Klaču babuļi mīzaļi.
link4 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]