friends [entries|archive|friends|userinfo]
krēpjlācis

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jan. 19th, 2017|10:02 pm]

liljabrik
Ja tu zinātu kā es baidījos ka tu negribēsi
linkpost comment

[Jan. 19th, 2017|11:12 pm]

penny_lane
piesienu arī šeit sarunu ar savu pagājušā gadā vismīļāko mazā izmēra cilvēku.

link2 comments|post comment

Scientia [Jan. 19th, 2017|05:42 pm]

dooora
katra fonta (licenzes) iegāde ir nelieli svētki. sen nebiju pircis no nepazīstamiem, nesatiktiem vai kaut neap-ē-taustītiem autōriem, bet šodien norāvos, paķēru teksta ģimenīti no sibīriešu ķīmiķes, mediķes, skolotājas, grāmatu un citstarp burtu dizaineres Natālijas Vasiļjevas.

šaisdienās jau reti sanāk FontLabu vai Glyphus atvērt, šis ir lielisks iemesls. es jau no previewjuča sapratu, ka mums tur sanāks inčīga saruna. ir arī.
vienīgi žēl, ka viņa nav lāgā paredzējusi salikšanu vjetnamiski. toties iņjaņā sanāk lielisks iemesls, lai iepazītos.
link3 comments|post comment

[Jan. 19th, 2017|01:04 pm]

khosmos
[mood | bouncy]

mans mīļākais dzīvnieks ir Šrēdingera drakons.
linkpost comment

[Jan. 19th, 2017|05:49 pm]

penny_lane
is it fog or smog, Phong?"

tas bija domāts kažuāli, bet es sasmējos ļoti, un Fonga nedaudz apmulsa. man šķiet, ka tāpat kā mēs viņus uzskatām par jaukiem, bet ar dīvainībām, tāpat- viņi mūs.

jo galu galā mēs reizēm pērkam nevajadzīgas lietas, runājam sūdu, smejamies par sviestu un esam ikdienā muļķīgi rupji.
linkpost comment

Pedagoģiskā psiholoģija. [Jan. 19th, 2017|08:42 am]

vajag

[feita_kleita]
Ļoti vajag, lēti - N.L.Geidžs - Pedagoģiskā psiholoģija.
linkpost comment

[Jan. 19th, 2017|08:26 am]

krishjaanis
[Tags|, , , , ]

Bet par dalījuma ambivalenci visu pareizi un lakoniski jau pateicis Brexit kampaņas taktiķis rakstā, par kuru kaut kad izteikšos sīkāk: 

link5 comments|post comment

horizontalitāte, kabinets [Jan. 19th, 2017|07:37 am]

krishjaanis
[Tags|, , ]

Man ik pa laikam pārmet, ka dalījums kreisajos/labajos vairs nav relevants, kad kāds kādu nosauc par kreiso, esot pārāk izplūdis, un ka vispār mūsdienu politikā šis dalījums ir novecojis un arhaisks. Pareizā atbilde: jā un nē. Par jā un ambivalenci nākamjā ierakstā. Par nē - es domāju, ka "kreisais/labējais" reizēm ir gan performatīvs, gan deskriptīvs apzīmējums. Pēdējā laikā sekoju līdzi Amerikai, jo Eiropai tās patreizējā formā esmu atmetis ar roku, tas ir pārāk bēdīgi. Un, lūk, Amerikā ar "kreiso" manos medijos un manā pusē tiek domāts kaut kas pavisam konkrēts, uzdrīkstos teikt, ka pat konkrētāks nekā, kad kreisie kādu sauc par "labējo" (lai gan galamērķis no otras puses skatoties, protams, ir labējo vienādot ar "fašistu" - ASV kreisajā akadēmijā tas ir noticis hibridizējoties ar Eiropas kreisajiem. Tas ir abpusēji - kad labējais kādu sauc par kreiso, galaversijā, protams, ir domāts "komunists/staļinists/totalitārists"). 

Tikko Deniss Preigers vairākos medijos nopublicēja savu reduktīvi minimālistisko (bet tāpēc apceres vērto) versiju par to, kas, viņaprāt/Amerikasprāt, ir labējais un kreisais (un es uzsveru, te ir runa par Ameriku  - protams, ir ģimenes līdzības ar Eiropas kreisajiem, bet ne pilna pārklāšanās), un ko viņš nosauc par "irreconcible dividing lines". Tālāk seko Preigera versija ar pāris maniem komentāriem un izcēlumiem, kuri man šķita sevišķi būtiski vai raksturīgi: 

Différance )
</div>
link5 comments|post comment

[Jan. 19th, 2017|12:57 am]

nekurlande
Vai šis veļu laiks reiz beigsies? Reizēm šķiet, ka pelēkāks būt vairs nevar. Rakstot šo, redzu, ka esmu atrofējusi savu rokrakstu un pacietību. Nesaprotu kā šādā gadījumā varu sapņot par visu to Dāvidu galvu zīmēšanu akadēmijā. Jau tagad skaidri apzinoties, ka nespēju iekļauties līnijās, lai gan tās ir visai skaidri norādītas. Šī ir kāda ceturtā diena, kad dzeru zāļu tēju un ūdeņu litrus viena sēžot savā telpā, un galvā. Tā nav nekāda apņemšanās, vai attīrīšanās tūres sākums, vienkārši tā ir sanācis. Pārsvarā gatavoju ēst, tīru māju, smērējos ar krēmiem un laistu telpaugus. Kopš atrodos te biežāk, daži no tiem, rādās, ieguvuši otro elpu. Bet visvairāk sēžu uz grīdas aizkurinātas sveces priekšā, lasu, klausos, teiksim, Daksi un tad līdz agram rītam rakstu. Kādēļ izveidojusies tieši šāda dienas kārtība – grūti sacīt. Laikam jau apmeklējot, piemēram, kvalitatīvu rokkoncertu un uzņemot tur mākslinieku sniegto atdevi, grūti nedot pretī, vai vismaz nesaņemt zināmu lādiņa devu, kuru vēlāk reflektēt uz pasauli sev apkārt.
Pēdējā laikā man literatūra un drukātā prese lasās apbrīnojami viegli un tā ir visuma svētība, apriju vienu lapu pēc otra kā izsalkušie klienti pakistāņu kebabus pustdienlaikā. Vienīgi tā viena lieta, maita tāda, līdz galam neatlaiž.
Lai gan teju nekad neesmu varējusi sūdzēties par garlaicību vienatnes laikā, vai savu pašpietiekamības līmeni, kura dēļ reizēm citi dabū ciest, tomēr laiku pa laikam telpā, kādu pēkšņu skaņu izdzirdējusi, strauji atskatos, iemigšana pēdējā laikā kaut kāpēc arī prasa nedaudz ilgāku laiku. Nemaz nav tā, ka visu dzīvi būtu dzīvojusi ar kādu kopā, ne tuvu, bet arī salīdzinoši pašpietiekamam cilvēkam mēdz piezagties vientulība. Ne uzreiz, bet ar laiku. Kāds patīkams jauniešu pāris reiz atgādināja cik būtiski katru dienu ir rast to laika brīdi pašam ar sevi, kaut vai piecas minūtes dienā. Bet domāju, ka tieku ar to galā. Jā, lasīšana, dokumentālās filmas un mūzikas patērēšana mani nepatur klātienē, bet ir lietas, kuras daru (vai esmu) pilnīgā klusumā, kad manu prātu nevada neviens palīglīdzeklis. Daudz dzeru šķidrumu, neapreibinu prātu. Relatīvi daudz guļu, uzņemu vitamīnus un šajās dienās ēdu diezgan veselīgi – kas nu kuram tas būtu, lai paši spriež, bet man tas ir – daudz dažādu nepārsālītu zivju, dārzeņi, griķi, vārtīti kartupeļi, pupiņas, ķiploki, mārutki, citroni, tirgus sievu skābētie kāposti,lociņi un izskatos tik slikti kā nekad. Varbūt, jo organisms nav pieradis pie šāda režīma, iespējams, jo spogulī skatos pilnīgi skaidrām acīm. Zinu, ka divas vīna glāzes, milzīgs kāsis, vai, piemēram, kratomiņš ātri vien šo visu mulsinošo sajūtu vērstu par labu, bet, pirmkārt, šobrīd neredzu tam jēgu, otrkārt, pēc šīm dienām vizualizējot deformētu realitāti, iedomājos, ka visus pozitīvos aspektus pavadītu bezspēcība un trauksme.
Tas, ka pagatavoto ēdienu nespēju pievarēt viena, tas, ka ir savilkti pleci un ļoti sāpošas kājas, kam palīdzētu visvienkāršākā masāža, tas, ka var negleznot tumšus lokus ap acīm, nemazgāt matus tik bieži cik ierasts un sēdēt vecajos, nodilušajos legingos, neskatīties spogulī, neatcerēties sevi kailu, vedina domāt – Vai gadījumā nevarētu būt tā, ka esam vairāk mēs paši, ar saviem specifiskajiem paradumiem un untumiem, kad esam ar citiem?

Dažas reizes esmu iedomājusies, ka būtu gatava samaksāt, lai kāds pie manis paliktu pa nakti. Lai visas lietas notiktu ātrāk un vieglāk – iemigšana, maltītes, diskusijas, šaha spēle. Un esmu pa retam ko tādu iedomājusies ilgāku laiku dzīvojot viena, piemēram, piecpadsmit gadu vecumā. Bet modelis, kur kādu izsaucu pie sevis reizi, divas nedēļā, gluži nebūtu ētisks pret izsaucamajām personām. Pret cilvēkiem, es domāju (lai neskan tik auksti). Lai gan man iemesli, kādēļ daudzas lietas dēvē par ētiskām, vai neētiskām, nav skaidri. Tieši tāpat kā kādam nav uztverama kāda algebras formula.
Tādēļ esmu teikusi pāris cilvēkiem, ka gribētu būt neganti bagāta, lai varētu cilvēkus apdāvināt bez iemesla un, lai varētu lūgt citiem izpildīt savas vēlmes ar tekstu : „Es Tev samaksāšu. Es Tev labi samaksāšu!” Par pavisam vienkāršām lietām, piemēram, šokolādes kēksa atnešanu man uz mājām, vai milzīga labrodora noorganizēšana un iejūgšana, kurš mani kādā otrdienā aizvestu augšup pa Avotielu pretī rīta saulei, un tā.
Es varu saprast cilvēkus gados, kuri īrē sev pirmklasīgus pavadoņus uz ballēm. Bet, ja man vēl nav pat puse no piecdesmit un prātu ir šķērsojušas šādas domas, kas būs tālāk?
link2 comments|post comment

[Jan. 18th, 2017|01:25 pm]

virgin_whores
mājās vīra vietā atnesu vīnu
bet arī tumšu, stipru un gruzīnu
tik lētu, ka liekas- jaukts tas ar benzīnu
kasiere mēģina slēpt savu smīnu
"ak, pusaudzi, vai tiešām tev vajag to toksīnu"

skrūvēju korķi vaļā ar izbrīnu
kosmosā iebraukšu ar mašīnu
došos ceļojumā uz Dienvidķīnu
un pa ceļam caur Sahalīnu
uz priekšu mani ved smarža lupīnu
no zemes ceļot centu, šķiet-vērtīgāks par rubīnu
un krītot, es ar rokām slīdu pa satīnu


es nejutu, kā lēnām pārtapu par kretīnu
un vīns pārvērtās par degvīnu
link2 comments|post comment

blast from the past [Jan. 18th, 2017|12:10 pm]

krishjaanis
[Tags|]

Beidzot nedaudz oficiālāk - https://www.youtube.com/watch?v=-GZFHLAcG8A
Un arī te viņš piemin tikai niecīgākās lietas.
linkpost comment

[Jan. 18th, 2017|12:09 pm]

deloveja_kundze
nospriedu, ka vajag mazāk stresa, vairāk prieka. esmu sev uzvilkusi virsū kaut kādu akmeņu kalnu un pati ļoti determinēti zem tā nospiežos.

kā lai mazāk streso un vairāk priecājas, starp citu?
link3 comments|post comment

[Jan. 18th, 2017|11:32 am]

penny_lane
hanojā šodien uzstājas šitāda beibe
jāskatās, vai varam pagūt, vai es nejūtos pilnīgi slima un mirusi etc. etc.

bet biļete maksā 8 dolārus, iekļauta glāze IPAs. 

un viņa ir tā kā iz lielajiem stāvkomēdiju vārdiem. šķiet, lielākais stāvkomiķis, kas šeit spēris kāju. 
link1 comment|post comment

[Jan. 18th, 2017|02:51 am]

nekurlande
Diafragma


Par baznīcām runājot, varētu paturpināt par tiem klīstošajiem gariem, ar kuriem manas takas laiku pa laikam šķērsojas kā autobusi krustojumā pirms Abrenes ielas. Šoreiz tas notika precīzi šeit, kaut kādas skolas pagalmā. Bija karsta vasaras diena, plus cik tur grādu jau no paša rīta. Viena no tām dienām, kad nejauši līdzi paķēries lietussargs ir labākā ideja pasaulē. Man bija tur jābūt kaut kādas filmēšanas ietvaros, tiešām šausmīgi grūti atcerēties kas tā bija par filmēšanu, jo kaut kā nācies nokļūt tādās visai daudz. Bet,šķiet, ka kaut kas par Berlīnes mūra krišanu – cilvēks pirms un pēc sāpēm, trešās varas šķirti mīlnieki, drūmas pelēkās sadzīvītes, bēšas drēbes. Nekas neredzēts, vai nepiedīvots. Bijām sapulcināti uz brokastīm, ģērbšanu, un visām pārējām ārkārtīgi nopietnajām nodarbēm, kas sevī iekļauj vairāku stundu nīkšanu sadistiski karstajā pēcpusdienas saulē.
Es un mans teātra kolēģis G.bijām jau labi iestiprinājušies, kaut kāpēc domājot, ka vieglāk panesīsim ģērbēju un režisoru piekto asistentu stresu iepriekš kopā izsmēķējot pamatīgu kāsi. Tā nu siermaižu un lāsēnu pabaroti starp cilvēku bariem, knapo krūmeļu ēnā, laiskojāmies uz saviem koferiem, mēteļiem un vienmuļajām cepurēm (stāsta darbība norisinājās oktobrī). Starp mums bija arī kāds omulīgs, liela auguma, koorpulents vīrs, kurš pa laikam, mūsu sarunas noklausoties, žilbināja abus priekšzobus, kuri bija vienīgie ko lādzīgā paskata vīra mutē ar neapbruņotu aci varēja saskatīt. Tā nu negribot viņu atstāt malā čučot ar koferi, iesaistīju vīru sarunā. Vārds pa vārdam un vīrs bija pievērsies sarunai tikai man. Stāstīja par savu muzikologa un skolotāja karjeru, par jaunību konservatorijas laikos un par savu meitu ārzemēs, atzīmējot, ka es viņam to ārkārtīgi atgādinot. Bet iemesls kādēļ esot mani uzrunājis ir mana balss, kas esot diezgan savdabīga, zema un ar potenciālu augt. Pirmo nodarbību varēšot noorganizēt bez maksas un paskatīties kas, un vai, ja es vēlētos. Tā nu pāris minūšu laikā visai skaidri apzinājos , ka vīrs, pirmkārt, vienkārši vēlas kādu ar ko parunāt, it sevišķi, ja šis kāds viņam atgādina meitu, ko viņš sarunas gaitā uzsvēra daudzkārt. Tā nu kaut kādā Kamēliju dāmas stiliņā uzmaidīju, paspiedu roku un atstāju savu tālruņa numuru. Paņemt no dzīves visu ko tā sniedz pretī, vai kā tur. Galu galā jau diegan sen biju domājusi, ka labprāt apmeklētu nodarbības pie vokālā pedagoga, lai uzlabotu esošo un kļūtu par karaokes zvaigzni kādu dien’.
Karstā diena beidzās, veldzējoties plombīra saldējumos, kāšos un G.uzspēlēti greizsirdīgajos smiekliņos. Vispār jau tā bija produktīva diena mums, runājot aplinkiem vārdiem un simboliem kā visai delikāti cilvēki, kuri apzinās, ka aprunājam abiem zināmas personas, bet nevēlamies viņu vārdus izpaust skaļi un tas nemaz nav tik svarīgi. Kratījām sirdis par pagātnes zaķiem un kāpostiem, kad bija pacēlusies tāda tēma un secinājām, ka izrādās, vienā laikā, esam bijuši pamatīgi ieķērušies divos ļaudīs, kuri gadiem ilgi atradās savstarpējās attiecībās. Smējāmies kā vecas kundzes pirmo reizi skatoties Greizo spoguli. Sākumā ļoti un turpmāk ne visai. No tā laika vispār ar G.uz neilgu laiku kļuvām par labiem draugiem un savstarpējām uzticības personām. Reiz, kaut kādu kārtējo mistiskas pavadītu apstākļu dēļ, ar G.kopā nonācu pie kāda viņa vecas paziņas zēnu studentu koorporācijā, kur mani ilgi nevēlējās ielaist, līdz iekļuvu iekšā, gulēju uz grīdas un baudīju alu, kas visās zortēs tur viņiem bija pieejams viena eiro apmērā. Bet ko nu par dzeršanu.
No filmēšanas pagāja pāris nedēļu un biju ieradusies ciemos pie draudzenes A. Avotielā. Viņas istabu rotāja koši oranžas un zaļas krāsas sienu gleznojumi, dekoratīvo stāvlampu mājīgais apgaismojums un daudz mazu nieciņu visos stūros, ko šādā izvietojumā uzglabāt prot tikai viņa. Biju pie A.pārnakšņojusi. Neatceros vairs kas, bet arī tad bija noticis kaut kas tāds, kā rezultātā man nebija ne pajumtes, ne līdzekļu, ne visādu citādu labumu. Atceros tikai to, ka ābolu kokos toreiz nebija.
Man vairākkārt bija zvanījis omulīgais vīrs no filmēšanas laukuma aicinot uz nodarbību. Tā kā toreiz mācījos neignorēt problēmas un iespējas, pieņēmu arī šo. Uz atvadām spēcīgi apķēru A. un devos uz norunāto adresi. Bija šausmīgi sutīgi un šausmīgi sūdīgi, jo tas, ko nevienam īsti neteicu, bija fakts, ka nebiju ēdusi pāris dienas un kunģis rāvās čokurā. Tas viss bija panesams, nebūtu tikai laiku pa laikam tā burkšķēšana un augšup kāpjošais nelabums. Devos straujā gaitā, jo kā parasti kavēju. Pēkšņi zibens, pērkons, bū un bē, un sāka šausmīgi līt. Cik atceros, biju knapās, gaišās drānās. Sāka līt tik šausmīgi, ka visas dzīvās radības slēpās, pat pāris mašīnas ceļa malā apstājās, lai pārlaistu vētru miera stājā. Neilgi pastāvējusi kādā vārtrūmē, sapratu, ka neganti kavēšu un, ka vairāk likt gaidīt cilvēkam būtu necilvēcīgi. Turpināju skriet, līdz izmirkusi kā priekšpēdējā baznīcas žurka ierados Lāčplēša- Brīvības ielā. Norunātā vieta izrādījās tieši pretī dzeltenajai baznīcai. Turklāt, vēl septītajā stāvā, kurš bija jāmēro kājām. Sazvanīju vīru. Viņš mani ielaida un ieraudzīdama, ka viņam telpā ir klavieres un nošu lapas nopriecājos. Vienīgi daudzās ikonas ap tām un svētās Marijas lūgšanas skaitīšana pirms nodarbības mani visai samulsināja. Jutos ārkārtīgi vāja un nepacietīga , jo gribējās ātrāk sākt nodarbību. Tā bija pirmā un vienīgā reize, kad uz jautājumu - „Vai Tu tici Dievam?”, es atbildēju ar :„Nē”. Vairāk neviens man šo jautājumu nav uzdevis.
Iesildīšanās un elpošanas vingrinājumi šķita visai pareizi, atminoties skolas laiku ansambli un kori. Vienīgi laiku pa laikam viņš cēlās kājās, atdarināja ainas no konservatorijas ziedu laikiem uz skatuves un sarunas ar savu meitu, sapņaini veroties tālumā. Tajos brīžos nebija ne mazāko šaubu, ka vīra prāts tomēr ir vēja aizpūsts. Mani neizbrīna un dīvains nešķiet pilnīgi nekas, bet gluži vienkārši redzot kaut nedaudz ķertu cilvēku to momentā var atpazīt. Laikam tālāk ejot kļuva smagāk, jo nevarēju skaņu uzreiz uzlaist līdz pierei, vai momentā iedarbināt diafragmu. Sevišķas problēmas bija ar augstajiem toņiem, jo dzīvē sarunājos diezgan zemā tonī un esmu aizsmakusi. Vīrs laiku pa laikam man aizrādīja, demonstrēja pareizākās pozas, kurās veiksmīgāk sasniegt soprānu un pa laikam pat uzbrēca : „Nu kas Tu nevari?”; „Kas Tev spēka trūkst?”; „Par maz karbonādi esi ēdusi?”. Un tad vienā brīdī, augstos toņus kā ar galvu pret sienu, paņemt cenšoties, man tiešām sāka trūkt spēka un kļuva pilnīgi melns gar acīm. Pirmo reizi dzīvē šķita, ka noģībšu. Kājas un rokas trīcēja, un slāpa nost no pareizajām pozām. Un tad notika tas, kas man parasti riebjas.
Cilvēks pienāca un sāka man fiziski palīdzēt - turēt rokas, aiztikt kājas un meklēt diafragmu, nelaižot to vaļā labu brīdi, pat tad, kad caur zobiem rūcu, ka sapratu kur un kas atrodas. Kad viņš mēģināja mani atkārtoti grābt aiz diafragmas, vai kā to vietu nabas rajonā sauc, es automātiski mehāniski atsitu viņa rokas prom un aizlecu prom.
-„Kad Tu pēdējo reizi esi ēdusi?”
-„Kaut kad. Par to nav jāraizējas. Viss ir kārtībā.”
-„Kad?”
- „Neatceros.”
-„Kur Tu dzīvo?”
-„Visur kur”
- „Kā tas ir ‘visur kur’? ”
- „Kur nokļūstu”.
-„Nu, kur?”
-„Nu, dažādās vietās. Pie draugiem, citur..”
-„Kāpēc?”
- „Labi, man šķiet, ka mūsu pusotra stunda jau ir beigusies pirms laba laika un man jāiet ”

Tā nu bažainais vīrs piekodināja sākt ēst pareizi un mazāk blandīties apkārt slapjās drēbēs. Teicās iesākumā man nodarbības pasniegt bez maksas, ja reiz šobrīd ir kā pagrūtāk. Taču potenciāls man esot.
Gāja nedēļa, trīs, mēnesis, divi. Bet es vairs neatbildēju uz viņa zvaniem. Nebūtu jau tā, ka agrāk ar pirmo reizi būtu atbildējusi, bet vismaz pēc kāda laika pārzvanīju, ja piefiksēju neatbildēto zvanu. Bet te ne reizes neradās iespēja runāt zvana laikā, un kaut kā mēnešiem ejot, es jau pieņēmu kā paradumu neatbildēšanu šim vīram, gluži kā rīta kafiju ar cigareti, ciemojoties pie A., lai gan patiesībā nesmēķēju. Vēl labu laiku vīrs man turpināja izrādīt neatbildētas jūtas un tad tas beidzās. Kaut kādus gadus divus vēlāk, šķiet, viņu redzēju nākam pretī pa Matīsa ielu, ar savu tumšbrūno koferīti un sapņaini aklajām tumšzilajām acīm veroties tālumā. Manu ķermeni momentā pārņēma tādi kā auksti drebuļi, sevišķi diafragmas rajonā. Nezinu kurš kuram nodarīja pāri vairāk, bet kaut kā vairs negribējās stāties pretī kādam, kurš mani jūlija pēcpusdienā redzējis tik caurspīdīgās drēbēs.
linkpost comment

[Jan. 18th, 2017|01:15 am]

nekurlande
"Православная церковь со мною рядом сидит. Но в реальности - девушка с большими глазами".
linkpost comment

Frank Zappa [Jan. 18th, 2017|12:55 am]

ieraksts
[music |Frank Zappa — The Deathless Horsie ]

You have scrobbled this artist 5,555 times.
linkpost comment

fake news īsumā [Jan. 17th, 2017|09:54 pm]

krishjaanis
http://blogs.spectator.co.uk/2017/01/oxfam-wont-tell-capitalism-poverty/

vēl īsāk: "es gribu, man vajag, jo viņam/viņiem (Tiem) ir vairāk"
link2 comments|post comment

[Jan. 17th, 2017|08:37 pm]

krishjaanis
Vienkārši, tas, ko pagājušā gada laikā iemācījos, ir tas, ka konservatīvajiem ir jāpāriet ofensīvā. Labākā aizsardzība ir pretuzbrukums. Citādāk konservatīvie visu laiku ir iestrēguši tādā kā aizsardzības pozīcijā, kur viņiem visu laiku par kaut ko jātaisnojas un kaut kas "jāaizsargā", un beigās jākautrējas par to, ka viņi vispār eksistē un domā to, ko domā. Nekā nebijā, Deivids Horovics jaunajā grāmatā saka, ka tieši no Trampa turpmākās cīņās konservatīvie vislabāk var mācītos šo uzbrukšanu, atklāto konfrontāciju, nevis izvairīgu aizsargāšanos. Pret uguni cīnoties ar uguni. Kā Endrjū Breitbārts - pret Bullijiem. Vai Mailo. Tāpēc mums tagad ir viens liels oranžs, no aploka izlaists bulliju bullijs.
link10 comments|post comment

[Jan. 17th, 2017|04:56 pm]

krishjaanis
Kā es varu zināt, vai runāju ar tevi, vai tomēr ar tavu narkotisko vielu izraisīto izmainītās apziņas intoksificēto stāvokli, ēnu dubultnieku? Un ja nu ne ar vienu, ne ar otru, bet varbūt ar kādu tevī ieperinājušos paklīdušo ļauno garu vai dēmonu? Kurš no šiem esi tu? Vai pēc tam netaisnosies, ka biji piedzēries, sašņaucies, sapīpējies un tas nemaz nebija domāts t ā ?
link32 comments|post comment

[Jan. 17th, 2017|09:48 pm]

penny_lane
vēl bija šāda jauka epizode. mēs gatavojam stundu sīkajiem, rokdarbiņš, kur burts d jāaplīmē ar ķepiņām, astīti, zvīņām - tip beigās sanāk dinozaurs. gatavojam izejmateriālus, griežam ārā d burtiņus. d., izgriezis savu pirmo d, rāda man un vietējai meitenei.

d: is it okay?
es: yeap.
d *ierastajā nervozajā perfekcionismā*: sure? isn't it too big or too small?
es *ierasti emocionāli, bet not intended*: it's perfect. i love your d.

britu džeks sāk ņirgt.

vietējā meitene, pilnīgi ignorējot smiešanos: no, i think it is too big. they might fight, because somebody gets a smaller one. everybody will want a big one.

mēs visi raudam.
link3 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]