niive

Mans puišelis nebūs nekāds fantazētājs/domātājs/sapņotājs. Viņam viss ir tā, kā ir un tieši tagad, nevis kaut kad vēlāk vai nekad. Viņš nesaprot, ka, lūk, šī smukā tante ir tā pati zaļā tante, tikai pārtapusi ( tas no Šreka) un dusmās sit kāju pret zemi, jo viņam tās tievās ne visai :) Un zīmuļi ir domāti, lai ar tiem varētu smuki aizbāzt visus atslēgu caurumus, krītiņi ir lieliski mēles krāsotāji, bet baltu papīru, vēl jo vairāk aprakstītu papīru cilvēki gan velti ir izdomājuši...ko, protams, nevar teikt par tualetes papīru - tas tik forši izstiepjas cauri visam miteklim! Telpu jēdziens vispār viņam ir nesaprotams, viņaprāt, tās nemaz nav vajadzīgas, jo ir taču visa plašā pasaule, kur lekt, skriet, kūleņot, kāpelēt... Savus klusos sapņus par pasaciņu lasīšanu un kopēju bilžu izkrāsošanu laikam varu pietaupīt citai reizei un citam bērnam, kas zin', varbūt piepildās :)

Tests ir pozitīvs. Tātad vēlreiz viss sākas no jauna.... Nedomāju gan, ka šoreiz izdosies neuzkāpt tiem pašiem grābekļiem, es tikai centīšos un ticēšu, ar to būtu jāpietiek. Priecīgus deviņus mēnešus!

Debesis kā Edgaram Po. Pelēkas vārnas melnos kokos.

Es domāšu par Viņu, kad atnāks pavasaris. Pavasaris, protams, Viņam nepavisam nepiestāv, bet piestāv manām domām par Viņu, un tam, ko es gribētu no Viņa, bet nekad neiegūšu, jo pati vainīga, pati visu sačakarēju, ko tu gļēvam padarīsi, varbūt vienkārši pārāk sievišķiga esmu, tā būtu izdevīgāk domāt, bet maldinoši,jāatzīst,ļoti. Tagad es nemaz par Viņu nedomāju, nu nesanāk laika, arī tagad, kad rakstu nedomāju, tā taču nav domāšana, ka tieši par Viņu tagad rakstu, vai ne?, tā tikai tāda atcerēšanās, pavisam nevainīga, bez iepriekšēja nodoma, ieskrēja, paskrāpējās un aizskrēja, lāgā nemaz nemanīju. Un sapņi naktīs arī neskaitās, jo tos es nevaru kontolēt, tie nav apzināti, tāpēc tiem nu galīgi nevar būt nekāda nodoma klāt, varbūt pat manas klātbūtnes tur nemaz nav, es tikai tā iedomājos, ka tā biju es, kas sapņoja. Ja es tagad par Viņu domāšu, būs baigās ziepes, atcerēšos, ka mēs taču vairs nevaram satikties, tā robeža ir pārkāpta, vairs nav par ko un kāpēc, jēgas nav, tālāk ir tikai par daudz un pārāk - es jau nē, Viņš noteikti tā domā, Viņš būtu uz to spējīgs. Nē, es labāk nedomāšu. Pavasarī būs vieglāk.

Ir grūti. Grūti piecelties tik agri. Vajag recepti, kā "uzsākt dienu ar smaidu"....

Es nekad nespēju pateikt to, ko vēlos pateikt. Tā tas turpinās jau labu laiku. Es mēģinu kaut ko pateikt, bet vienmēr izvēlos nepareizos vārdus vai vārdus, kuru nozīme ir tieši pretēja tam, ko es vēlos pateikt. Es cenšos izlabot pateikto, un tas ir vēl sliktāk. Es nespēju atcerēties, ko vispār esmu gribējusi pateikt. Man šķiet, ka esmu sadalījusies divās daļās un spēlēju sunīšus pati ar sevi. Viena daļa dzenās pakaļ otrajai apkārt lielam resnam stabam. Otrajam es ir zināmi pareizie vārdi, bet šis es nespēj noķert viņu.

Es nepārdzīvoju, ka mūsu ceļi ikdienā nekrustojas - tas ir labākais, kas var notikt starp mums.

Esmu geiša. Ar baltu hiacinti sirdī un acu krāsas melnu notecējušu svītru pār rātno vaigu. Tas vīrietis mani paņēma jau kuro reizi, tikai viņam vienalga. Esmu geiša.

"Pirms .... gadiem šajā dienā zeme pat lāgā nebija nosarmojusi. Un es metu loku pēc loka ap Dzemdību namu, lai vispār saprastu, kas ir noticis... Nesaprotu joprojām." - tā teica tētis. Bet es domaāju, ka saprot gan - vai velti viņš mērotu tos n-tos kilometrus, lai šajā dienā apciemotu savu meitu?

Kad viņš parādījās durvīs savā melnajā mētelī, es nodomāju, kāpēc atkal, kāpēc tieši tagad?? Jau zināju, ka viņš apsēdīsies man blakus, paņems savu stipro kafiju, un manī iestrēgs tūkstošiem ugunīgu dzelkšņu....Bija vēl trakāk. Es baidījos paskatīties uz viņa pusi, jo, sastopoties ar viņa acīm, es, pilnīgi iespējams, sāktu runāt kaut ko par nepamešanu, par palikšanu šeit mūzīgi vai iešanu vienalga kur, tikai kopā. Labāk bija runāt, runāt un nelaist viņu pie vārda, neļaut viņam pateikt, ka es viņam joprojām nozīmēju daudz, nedrīkst tādus vārdus teikt, tas būt nepanesami, tas būtu par daudz, es taču gribēju tikai mierīgu pirmssvētku sarunu ar draudzeni, tikai niekus par piparkūkām, dāvanām un lūpu krāsām, tikai saldu ilūziju, ka pasaulē ir iespējama žūžojoša harmonija.... un tad tās ugunīgās adatas, vīrietis melnā mētelī, melna kafija, uguns acīs, pirkstu galos, ceļgalos, matu saknēs.....un drebošas lūpas un sastrēgums sirdī.

Jā, tas ir par Tevi. Man ļoti sāpētu, ja tevis nebūtu manā dzīvē. Priecīgus svētkus!

Pasaule pilna ar izdzīvošanu, dzīves mākslu, dzīves baudīšanu, slimību pārvarēšanu, veselīgu dzīvesveidu utt., ar visām tām darbībām, kam būtu jānodrošina pēc iespējas ilgāka dzīve. Cilvēkam esot nepieciešami alkt dzīvot skaisti, piepildīti, gudri un ilgi ilgi.... Un varoņi ir tie, kuri, pārvarējuši smagas kaites, augšamcēlušies un nesalauzti, kuri staltu stāju cīnās ar dzīves grūtībām, dzīves līkločiem, ceļiem un neceļiem kā Sīzifs ar to akmens velšanu, bet nievājami un pulgojami, par vārguļiem un gļēvuļiem dēvējami, tie bezcerīgie, kuri nesaredz šī bezgala būtiskā mērķa nepieciešamību savā dzīvē.... Interesanti, kādēļ gan cilvēks nedrīkstētu negribēt dzīvot? Dzīve tak esot pavisam dabiska padarīšana - neviens nejautāja, vai gribi piedzimt, tad nejautājiet, kāpēc gribu mirt? Dabiski būtu dzīvot, kā gribas, pārvarēt problēmas vai atmest ar roku lai paliek neapspriežama izvēle. Un nevajag saukt par varoņiem tos cīnītājus vai gļēvuļiem tos tecētājus pa straumi, jo viņiem vienkārši tā patīk :)

Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas....

Visvairāk es vēlētos vienu vientuļu vakaru. Šobrīd liekas, ka vajadzētu gan krietni vairāk par vienu, bet...tomēr pietiktu ar vienu - būtu gana laika, lai apdomātu, vai tiešām nevajag vairāk un vai tas man vispār der. Es pat nezinu, ko īsti darītu brīvajās stundās, varbūt šaudītos kā zvērs krātiņā, nezinot, ar ko lai sāk - tēju, grāmatu, martīnī, vannu ar visām bumbām, filmu, saldējumu, masturbēt, skaļi elpot vai vienkārši kliegt? Bet varbūt klusuma būs tik daudz, ka es saraušos kamolā dīvāna stūrī un no manis paŗi paliks tikai jautājošas acis?
Pēc tam es gribētu satikt viņus, vislabāk pa vienam un ar lieliem pārtraukumiem. Katrs būtu paņēmis līdzi kādu labu vārdu par mani un, ja viņam tas neliksies pārāk atklājoši, pateiks to man. Jā...pastāv šaubas, vai viņi nāks...esmu klusējusi tik igi, ka nekādi ūdeņi starp mums vairs netek. Bet to, ar stiprajām rokām un sarkastisko mēli, to, kuram reizēm esmu sieviete, kuras dēļ viņš raud, es gan mēģinātu nolūgties...Pēc viņa klusums vairs nebūtu tik sāpīgs un necaurredzams.
Visvairāk man trūkst vienatnes un labu vārdu.

Tūlīt bļaustīšos....Viens NU ĻOTI SVARĪGS (sev, tikai sev!!!!) VĪRIETIS atļāvas ko tādu: "Tieši tādēļ es nesatiekos ar savas vecuma grupas ( precizēju - apmēram 25 līdz 40) sievietēm, jo viņas visas (!) ir pilnas ar negatīvismu un aizspriedumiem". Nē, nu nav jau nekas sevišķs, bieži vien nākas tamlīdzīgu spriedelējumus dzirdēt, bet....ja vecis to izspļauj tikai pēc viena jautājuma : Kāpēc Tu izvēlējies tieši šo iepzīšanās veidu ( tieši tik formāli un anketiski kā izklausās)? Grrrrr....neciešu bailīgus stulbeņus!!!!

Cilvēki domā, ka dzīvo kopā, bet to vien dara kā neievēro viens otru...

Reizēm škiet, ka dzīvot nemāku. Nu šī reize ir pienākusi.
Tu dragā, cilvēk, kā mazais traktoriņš, dzen to vagu ar nagiem zemē un, lai pašai kauns nebūtu to līku un neglītu ieraudzīt, lūri tikai uz priekšu, tikai uz priekšu, tikai uz priekšu....Līdz apjaut, ka acis nemaz vairs negriežas! Un kakls stīvs palicis kā vilka skausts. Tu skaties uz nolāpīti citrondzeltenu tauriņu vagas vidū, bet neapjēdz, ka redzi viņu! Un ko - ar tik tālāk, ar tik tālāk :( Aiz izmisuma. A kas cits atliek?
Točna dzīvot nemāku. Pat dzert vairs negribas :(

Kad esi pabijis mājās, kur smaržo pēc mīlestības, pat fiziski sajūtams, kā tajā ietīts katrs priekšmets, katra elpas pile, loga rūts un puķu pods, par kaķa rāmajām acīm nemaz nerunājot, pašas dzīve sāk likties vismaz nepareiza....ja ne galīgi šķērsām. Nu nesaprotu, kā tas iespējams! It kā es arī mīlu un mani mīl, pat vairāk nekā viens, bet ....Vai man būt iegadījusies tā nepareizā mīlestība, kas vairāk ārda, nekā mierina; vai pati būtu nepareiza, kura nemaz neprot TĀ mīlēt??? Tie cilvēki....viņiem nekas nav jāsaka, viņi pat kustās savādāk, un rokas viņiem citas, maigākas, bet acīs klusi, saules pielieti ezeri.....

Atnāk ciemos labākā draudzene, bet es esmu kā sasalusi. Es it kā zinu, ka viņa ir man ļoti, ļoti...., pat jūtu, ka zinu. Tikai iekšā pil nokaitētas asaras un dedzina kuņģi. Mirklī esmu gatava skriet uz lielveikalu pēc dāvanas, nu, lai viņa kaut sataustīt varētu, ka es zinu, ka viņa man ļoti ļoti.... Tāda izkropļota mīlestība un sāpīga bezgala, maita.
Es esmu kļuvusi impotenta!!!!!

No labas dzīves nerakstās. Tā nav pietiekoši slikta asarām, ne pietiekoši laba smiekliem, kā piena želeja tricinās uz vietas un mazliet ož pēc govs. Parasta un mierinoša.

Man vienmēr vairāk garšojis, ja zināju, ka traukā zem piena želejas būs spirgtā jāņogu, garšas kārpiņas gaidās trīcēja....Tas deva cerību, ka aiz govs muguras ir horizonts.

Ceriņi jau smaržo un puika, malacis, iet gulēt deviņos.  

Vakar bija viss: kafija un šokolāde, sekss, grāmata un žurnāls, svaigs gaiss, labs ēdiens, gandrīz pilvērtīgs miegs, beidzot padarīti darbi un pieņemti lēmumi...Gan jau vēl kaut kas, nav svarīgi. Un es visu tiešām IZBAUDĪJU!! Pat uzdrošinājos pārlapot veco fotogrāfiju albumus....lai n-to reizi piekodinātu sev, nē, nu jau piedraudētu nekad vairs nebrēkt uz sevi spogulī, ja negribu,lai dzīves galā pārņem atklāsme, ka tā arī nav pienākusi diena, kad sev patikšu.
Tā parasti nenotiek, parasti ir viss, ko loģiskāk saukt par neko, jo visam nav nozīmes. Tāpēc tāds bērnišķīgi satraucošs prieks :)

Hertas Floras, vadošās zinātnieces Heidelbergas universitātes sāpju izpētes projektā nesenie pētījumi parādīja, ka pacienta sāpju izjūta var pastiprināties pat trīskārtīgi, ja telpā atrodas viņa vai viņas dzīvesbiedrs.
Hmm.....