niive -

Kad viņš parādījās durvīs savā melnajā mētelī, es nodomāju, kāpēc atkal, kāpēc tieši tagad?? Jau zināju, ka viņš apsēdīsies man blakus, paņems savu stipro kafiju, un manī iestrēgs tūkstošiem ugunīgu dzelkšņu....Bija vēl trakāk. Es baidījos paskatīties uz viņa pusi, jo, sastopoties ar viņa acīm, es, pilnīgi iespējams, sāktu runāt kaut ko par nepamešanu, par palikšanu šeit mūzīgi vai iešanu vienalga kur, tikai kopā. Labāk bija runāt, runāt un nelaist viņu pie vārda, neļaut viņam pateikt, ka es viņam joprojām nozīmēju daudz, nedrīkst tādus vārdus teikt, tas būt nepanesami, tas būtu par daudz, es taču gribēju tikai mierīgu pirmssvētku sarunu ar draudzeni, tikai niekus par piparkūkām, dāvanām un lūpu krāsām, tikai saldu ilūziju, ka pasaulē ir iespējama žūžojoša harmonija.... un tad tās ugunīgās adatas, vīrietis melnā mētelī, melna kafija, uguns acīs, pirkstu galos, ceļgalos, matu saknēs.....un drebošas lūpas un sastrēgums sirdī.

Jā, tas ir par Tevi. Man ļoti sāpētu, ja tevis nebūtu manā dzīvē. Priecīgus svētkus!