niive -

Es domāšu par Viņu, kad atnāks pavasaris. Pavasaris, protams, Viņam nepavisam nepiestāv, bet piestāv manām domām par Viņu, un tam, ko es gribētu no Viņa, bet nekad neiegūšu, jo pati vainīga, pati visu sačakarēju, ko tu gļēvam padarīsi, varbūt vienkārši pārāk sievišķiga esmu, tā būtu izdevīgāk domāt, bet maldinoši,jāatzīst,ļoti. Tagad es nemaz par Viņu nedomāju, nu nesanāk laika, arī tagad, kad rakstu nedomāju, tā taču nav domāšana, ka tieši par Viņu tagad rakstu, vai ne?, tā tikai tāda atcerēšanās, pavisam nevainīga, bez iepriekšēja nodoma, ieskrēja, paskrāpējās un aizskrēja, lāgā nemaz nemanīju. Un sapņi naktīs arī neskaitās, jo tos es nevaru kontolēt, tie nav apzināti, tāpēc tiem nu galīgi nevar būt nekāda nodoma klāt, varbūt pat manas klātbūtnes tur nemaz nav, es tikai tā iedomājos, ka tā biju es, kas sapņoja. Ja es tagad par Viņu domāšu, būs baigās ziepes, atcerēšos, ka mēs taču vairs nevaram satikties, tā robeža ir pārkāpta, vairs nav par ko un kāpēc, jēgas nav, tālāk ir tikai par daudz un pārāk - es jau nē, Viņš noteikti tā domā, Viņš būtu uz to spējīgs. Nē, es labāk nedomāšu. Pavasarī būs vieglāk.