niive -

Visvairāk es vēlētos vienu vientuļu vakaru. Šobrīd liekas, ka vajadzētu gan krietni vairāk par vienu, bet...tomēr pietiktu ar vienu - būtu gana laika, lai apdomātu, vai tiešām nevajag vairāk un vai tas man vispār der. Es pat nezinu, ko īsti darītu brīvajās stundās, varbūt šaudītos kā zvērs krātiņā, nezinot, ar ko lai sāk - tēju, grāmatu, martīnī, vannu ar visām bumbām, filmu, saldējumu, masturbēt, skaļi elpot vai vienkārši kliegt? Bet varbūt klusuma būs tik daudz, ka es saraušos kamolā dīvāna stūrī un no manis paŗi paliks tikai jautājošas acis?
Pēc tam es gribētu satikt viņus, vislabāk pa vienam un ar lieliem pārtraukumiem. Katrs būtu paņēmis līdzi kādu labu vārdu par mani un, ja viņam tas neliksies pārāk atklājoši, pateiks to man. Jā...pastāv šaubas, vai viņi nāks...esmu klusējusi tik igi, ka nekādi ūdeņi starp mums vairs netek. Bet to, ar stiprajām rokām un sarkastisko mēli, to, kuram reizēm esmu sieviete, kuras dēļ viņš raud, es gan mēģinātu nolūgties...Pēc viņa klusums vairs nebūtu tik sāpīgs un necaurredzams.
Visvairāk man trūkst vienatnes un labu vārdu.