(bez virsraksta)
Jun. 16., 2005 | 12:10 pm
No:: niive
Reizēm škiet, ka dzīvot nemāku. Nu šī reize ir pienākusi.
Tu dragā, cilvēk, kā mazais traktoriņš, dzen to vagu ar nagiem zemē un, lai pašai kauns nebūtu to līku un neglītu ieraudzīt, lūri tikai uz priekšu, tikai uz priekšu, tikai uz priekšu....Līdz apjaut, ka acis nemaz vairs negriežas! Un kakls stīvs palicis kā vilka skausts. Tu skaties uz nolāpīti citrondzeltenu tauriņu vagas vidū, bet neapjēdz, ka redzi viņu! Un ko - ar tik tālāk, ar tik tālāk :( Aiz izmisuma. A kas cits atliek?
Točna dzīvot nemāku. Pat dzert vairs negribas :(
Tu dragā, cilvēk, kā mazais traktoriņš, dzen to vagu ar nagiem zemē un, lai pašai kauns nebūtu to līku un neglītu ieraudzīt, lūri tikai uz priekšu, tikai uz priekšu, tikai uz priekšu....Līdz apjaut, ka acis nemaz vairs negriežas! Un kakls stīvs palicis kā vilka skausts. Tu skaties uz nolāpīti citrondzeltenu tauriņu vagas vidū, bet neapjēdz, ka redzi viņu! Un ko - ar tik tālāk, ar tik tālāk :( Aiz izmisuma. A kas cits atliek?
Točna dzīvot nemāku. Pat dzert vairs negribas :(