niive

Mana māja smaržo pēc mīlestības, pēc saulē sasilušiem putekļiem un siltām pankūkām ar zemeņu ievārījumu. Vēl vakar es biju šeit ļoti viena, bet šodien.....šodien māja pasmaidīja ar vecās ābeles zariem logā.

Ir mana patiesība, ir tava patiesība un ir patiesība.

Ja tu tici mīlestībai no pirmā acu skatiena, tu nekad nebeidz meklēt .

( Closer)

Skumju rozēm apmalota Vientulība...Rozes vāzē, rozes gultā, rožu ziedlapiņas ceļā uz guļamistabu, rožu eļļā potītes.... un Vientulība. Aukstā zīdā augums, auksti burbuļi glāzē, uz mēles auksta vīnoga....un Vientulība.
Pie stikla piespiests deguns un aizvērtas acis slapjām skropstām.
Viena. Viena. Viena.

Neviens cilvēki nevar darīt visu, to es tā kā zinu. Bet vai ir iespējams, ka kāds nevar būt, piemēram, labs dēls, labs vīrs vai labs tēvs? Nevis viņš negrib par tādu kļūt, bet kaut kādu nesaprotu iemeslu dēļ viņam tas neizdodas, vienmēr labie nodomi beidzas ar fiasko, baltais pārtop melnajā un atliek tikai skumji nopūsties....labākajā gadījumā :)Ja kāds pasaka, tas tas tur ir lielisks matemātiķis, bet nu valodās gan viņam iet smagi, viss ir skaidrs, nekāda nopēluma, cilvēks vienkārši tāds ir. Bet ja kāds bildīs - lūk, Janka gan ir slikts tēvs, bariņš nosodošu acu skatu noteikti būs nopelnījis.... Vai viss tiešām ir tik vienkārši?
Vispār jau man riebjas vārds "labs", tas neko neizsaka, ir tik vispārīgs un der tikai caurumu aizbāsanai, bet, galvā meklējot tēva lomu raksturojosu apzīmetāju, es neko piemērotāku par so neatradu - visi taču saprot salikuma "labs tēvs" jēgu. Varbūt labāk - piemērots tēva lomai, piemērots audzināt bērnus?
Nez kādēļ piesējos vīriešu dzimtai :))) Laikam tādēļ, ka rakstīt par labu māti ir morāli daudzreiz smagāk un sarežģītāk.

Ievilku dzīvei pa ausi...ar raibu olu :)

Dzīve ir sapnis par sevi.
Biju tik dziļi aizsapņojusies, ka pārtapu Narcisē.

Kāds puika savā astoņu gadu jubilejā iesāka rakstīt dienasgrāmatu. Diezgan neaprastu dienasgrāmatu - viņš apņēmās katru dienu ierakstīt vienu atziņu, prātulu, domu graudu, vienalga, izteikumu, kas vēlāk viņam palīdzētu orientēties dzīves līkločos. Lūk, kā skan ieraksts 1901. dienā : "Mīlēšanās. VISPIRMS noaut kurpes un tikai PĒC TAM novilkt bikses."
Nu traki mīļi :))

Kad tu piecelies un visa pasaule ir sasalusi, un visi pasaules koki ir sasaluši, un visiem pasaules kokiem ir sasaluši visi zari.
Miljoniem ledus adatiņu, kas saauž ledainu segu, zem kuras.....

Ja godīgi - es esmu mele.

Mīlu es ne tos, kurus vajadzētu.
Nemīlu tos, kurus vajadzētu.
Mīlu tos, kuri mani nemīl.
nemīlu tos, kuri mani mīl.
Izliekos, ka mīlu visus.
Mīlu izlikties, ka mīlu visus.

Bēdīgi, protams.

Cilvēks nav satikts ilgi, neaptverami ilgi, liekas, gadiem, patiesībā, mēnešiem, bet.....Mīlēšanās izdzēš neiedomājami biezas dzīves šķēles, neaptverami biezas.Varbūt tas ir muļķīgi, bet cilvēki kļaujas viens pie otra savā dīvainajā, mazliet paniskajā apmātībā, un dzīve šais skāvienos saņurcās kā braukšanas biļete, kas bijusi iežmiegta dūrē. Un reizēm tā ir nejaušība, reizēm - veiksme, ka lodītē saņurcītās dzīves krokās pažud laika nogriežņi, kas bijuši sāpīgi vai gļēvi, vai nekad nesaprasti. Tā.

Varbūt lasīšana vienmēr un visiem nav nekas cits kā stinga raudzīšanās vienā punktā, jo tikai tādējādi var pasargāt sevi no nevaldāmi un nevadāmi garām skrienošās pasaules kārdinājumiem un to nestā posta. Neviens neko nelasītu, ja nevajadzētu glābties no bailēm. Nelasītu, ja nevajadzētu padzīt kārdinājumu apmierināt kādu postošu vēlēšanos, kurai pretoties citādi nepietiks spēka. Cilvēks lasa, lai nevajadzētu pievērst skatienu logam, tāda ir patiesība. Tas ir visrafinētākais atkāpšanās veids, tada ir patiesība. Gļēvulība. Taču tik maiga...

Vai var būt prieks par to, ka viss ir atkal tāpat, kā bija tad, kad nebija prieka par to, ka ir tā, kā ir?

Saules nav tad, kad zudusi cerība to ieraudzīt. Man viena uzlīmēta uz ledusskapja - es tris dienu gaju tai garam neievērojot.

Kāds krievu rakstnieks reiz rakstījis, ka raksturs ar vecumu nedaudz mainoties, bet viduvējība nemainoties nekad. Krievi reizēm mēdz ļoti trāpīgi izteikties. Tas laikam tāpēc, ka viņi domā ziemā.

Man būtu jāpateicas par to, ka manī, tādā, kāda esmu pašlaik, nav nekā, ko vajadzētu izmest. Šī nu tiešām ir lieliska sajūta.

Ja vispār kaut kas būtu izmetams, tad tā būtu es pati.....

Pārdomās esmu ieslīgusi. Un mazliet dusmīga, tik tādu peles noskrubinātu krikucīti. Kas īsti ir feminisms? Teorētiski - līdztiesība, bet praktiski.....Pielīdzināšanās vīriešiem? Tā sakot, man (sievietei) vajag visas tās pašas tiesības, kas ir tev (vīrietim), arī pienākumus, spējas, iespējas, attieksmi, varēšanu utt. Bet tas tak nozīmē, ka es gribu kļūt par vīrieti! Nu liekas man, ka sievietes pašas jau a priori uzskata sevi par defektīvām, nevērtīgam būtnēm, ka tam fenimismam pamatā ir doma, ka sievišķība nav vērtība pati par sevi, ka nepieciešams maskulinēties, lai iegūtu pašapziņu...Un nesakiet man, ka tie veči jau mūs ir nolikuši zemākā plauktā, vienmēr izturējušies kā pret lupatām, tad nu mēs viņiem gribam atmaksāt (labi, saudzīgāk - ne atmaksāt, bet būt līdztiesīgām)! Bet kāpēc viņu pašu ieročiem?! Vai tāpēc, ka patiesībā nemaz nezinām, kas ir īsta sievišķiba, kur ir tās spēks un vara ( un vājos vienmēr sit...)? Mums taču jāspēlē pašām sava partija nevis jājaucas ar saviem padomiem pa vidu veču spēlei...

Daždien viņa atgādināja trimdinieci - trausla, pelēcīgu seju, grūtsirdīga, acu dziļumā ieslīpi iesniedzās violeta caurspīdība kā reizēm jūrā. Citkārt prieks pārpludināja šos vaigus ar tik kustīgu gaišumu, ka āda šķita kļūstam neskaidri plūstoša, tā it kā ieguva pati savu skatienu, kas likās citādi iekrāsots nekā acis, bet ar tādu pašu izteiksmi; dažreiz, izklaidīgi raugoties viņas brūniem punktiņiem nosētajā sejā, kur izcēlās tikai divi zilāki plankumi, šķita, ka tā veidota no ķivuļa olas vai, vēl biežāk - no opālkrāsas ahāta, kas nospodrināts un nostrādāts tikai divās vietās, kur brūnajā akmenī kā caurspīdīgi zila tauriņa spārni mirdzēja acis - vietas, kur miesa kļūst par spoguli un rada ilūziju, ka ļauj vairāk nekā citas ķermeņa daļas tuvoties dvēselei. /Prusts/

Veltīts speciāli sproga . Kā pierādījums :)</span>

Naktīs, lēkājot uz bumbas un truli blenžot preējās mājas logos, manī rakstās tāaaadi teksti, ka Prusts ar savām vārdu kreļļu košajiem stikliņiem un teikumu mozaīkām, Kafka ar sava ģenija nomoda neprāta piezīmēm vai Bariko ar vārdu miriādēm un noskaņu plūdenajām gaismēnām ir tikai pirmziemnieki!!!! Un tad....Kaut kur uz vakarpusi, kad esmu nolikusi pēdējo karoti trauku žavētājā un uzsildījusi ūdeni pudelītei, es atceros - bāc, bija taču kaut kas skaists, dziļš un pārvarīgs, kaut kas, ko mana durstīgā mēle neuzdrīkstētos nolinčot, kas tāds, ko tajā mirklī bija tik žēl pazaudēt :( Bet prom ir. Uz neatgriešanos. Un Zemes māte ir atgriezusies.

Alkohols ir labs līdzeklis pret alkām. Galā jau vienmēr ir slikti...