niive

Ai, nu gribās man to Sapņu Vīrieti!!! To mistisko, pārrobežu skaisto, iejūtīgo, saprotošo, pārcilvēcīgi maigo, gudro, izdarīgo, to Ideālu ar zelta nimbu ap kastaņbrūni vijīgajiem, spoži lāsmainajiem matiem rotāto grieķisko galvu... Jau no padsmit gadiem gribās, citreiz tik ļoti, ka kļūstu prātā aptumšota un redzu to visu tur, kur pat nieka atblāzmas nav, kur tikai kārtējais bāleliņš :( Nē, nē, man nav nekā pret mūsdienu vīriešiem, itin nekā, bet.....velns viņu zin, kas tas ir - zina tak mans loģiski pragmatiski feministiski dresētais prāts, ka nekā tāda nav, nekad nav bijis un nebūs!
Un vēl man gribās Noslēpumaino Pielūdzēju! Kurjeri ar puķu groziem un kartītēm, parakstītām ar misitsko X, kaislas īsziņas, virtuālais sex, krāšņas dzimšanas dienas dāvanas ( hmm, nez kā viņš zina to datumu??)....utt. Un kad uznāk kārtējais "mani neviens nemīl", atskan arī kārtējais kurjera zvans pie durvīm.... Burvis, goda vārds!
Un vēl..un vēl es gribu...
Da nu! Sāk jau izklausīties pēc bērnudārznieka :(
Un vispār - man gluži labi pietiktu, ja kāds mani apsveiktu šitajos pretīgajos svētkos!!!! Nu esmu, esmu es viens vienkāršs sievišķis!!!!

Izteikta doma jau ir meli.

Sapratu! Ir jāparauj viena problēma aiz astes, tad jau arī pārējas niknas, bet vilksies līdzi....Bara dzīvnieki, maitas :)

Ka nav kazai piena, tad nav.....Skumji kaut kā: vieni un tie paši netīrie trauki, pieputējušie kakti, saburzītā veļa, aizmiglotie logi. Vienas un tās pašas reakcijas un atbildes. Vienas un tās pašas domas un sajūtas. Pa riņķi vien, pa riņķi vien...kā žurka krātiņā, kā vāvere ritenī, kā purva priede akacī, kā lācis cirka arēnā. No fizikas zinu, ka jābūt kādam ārējam spekam, kas izsviež no apļa, pārtrauc inerces spēku....kur es tādu raušu??

Mīlu Demianu un rumu, un sajūtu, ka man ir mājas. Bet visvairāk Demianu... viņš palīdz sajust, ka man ir mājas.

Gudras meitenes saka, ka vajag izslēgt telefonu, ja ir dzerts par daudz. Un pareizi saka! Gandrīz sastrādāju muļķību...gandrīz :) Kādēļ vīriešiem tā nekad negadās?! Vai tomēr gadās?

Šī nedēļa ir ZOBI. Vispirms Brīnuma ZOBI, tie kurus vēl nevar pat saskatīt, bet kuri tik vājprātīgi traucē mums visiem trim dzīvot, ka prasīt prasās kļūt par sugas vārdu :(  Tā visa iespaidā arī mani ZOBI  - laikam nemitīgi domājot par svešiem, pavisam kritiski sāku skatīties uz savējiem...un sen jau bija laiks. Ir kaut kas vismaz šeit jāieklikšķina, apliecinot, ka neesmu kļuvusi par tīru matēriju bez jelkādas gara klātbūtnes.

Traki gaidītu kādu jēdzīgu padomu, ko domāt naktīs, kurās nedrīkst gulēt??? Citādi maļos es pa mellām domām kā piķī ieķepusi muša, indēju sevi un inficēju citus, un gaiss sāk smirdēt, un puķes vīst.... 

Kā tad, neesmu es izturējusi negulēšanas exāmenu....nē, nu teorētiski jau esmu - tas turpinās uz pilnu klapi. Bet esmu kapitulējusi :( Sabļāvu uz Brīnumu, vārījos dusmās un bezspēkā, un neesmu pārleicināta, ka, turpinoties šādiem apstākļiem un neņemot galvā morālās paģiras, nedarītu to atkal.....un ne tikai uz viņu....uz visu PASAULI!!!!!!!

Pret pašas gribu esmu iekšā eksperimentā: cik ilgi cilvēks var izturēt bez normāla miega? Būtisks noteikums ir saglabāt spēju darboties un domāt, turklāt domāt pozitīvi!! Nu jau rit ceturtā diennakts... Vēl jau tā kā eju un daru ( vai skaitās arī tad, ja automātiski? Nu re, tikko dārzeņus piededzināju!), gribas cerēt, ka domas arī vēl kontrolēju ( kādas ir pazīmes, lai diagnosticētu šizofrēniju?), tikai emocijas gan sāk dzīvot savu dzīvi - kafijas izliešana uz galda vainagojās ar histērisku asaru plūdiem un draudiem nodzītus zirgus nošaut (pati, pati, visu pati...), bet mīļš apskāvējs dabūja sejā dzīvniecisku rūcienu... Eh, cik ilgi vēl?? Interese pārbaudīt savas izturības robežas ir izkūpējusi un neatceros, vai tāda maz ir bijusi? Mani dzen tikai Pienākums un Izmisums...varbūt mazliet Ticība, ka būs labāk :)