Esmu tik šaušalīgs galējību cilvēks- vai nu ir, vai nu nav. Varbūt ir nepieļaujams.
Man patīk cilvēki, bet man cilvēki riebjas.
Man patīk troksnis, bet man patīk klusums.
Man patīk būt pamanāmai, bet man besī, ka uz mani skatās.
Man vajag, lai mani mīl līdz mielēm, bet man vajag, lai man dod brīvību.
Esmu pesimiste ar noslieci un optimismu [vai arī otrādi, vēl neesmu atkodusi patieso secību].
Man patīk viss jaunais, un riebjas rutīna, bet mani biedē viss jaunais un rutīna liek justies drošībā.
Esmu pacietīga, bet nepacietīga.
Esmu uzcītīga, bet slinka.
Esmu prātā brīva, bet rāmī...


Kā lai tāds cilvēks gūst balansu un harmoniju savā dzīvē? Mission impossible?

Nu nafig vajag slavēt "Esi Tu pats!" principu, ja "esot pašai" nākas nepārtraukti saskarties ar ne-tiešu diskrimināciju!
Šobrīd dusma...

Ar garīgajām rētām man ir tieši tapat kā ar fiziskajām- tik līdz rētai sāk veidoties krevelīte, to noteikti vajag atknibināt vaļā, lai paskatītos, kas tur apakšā notiek...

Matrica ir īsta...

Vai tiešām labāk ir skarba patiesība kā [es negribu teikt saldi meli, jo meli viennozīmīgi ir nevajadzīga ikdienas sastāvdaļa] nezināšana?
Mans deguns ir laikam pārāk garš- tam patīk visur līst, neatkarīgi no tā, cik rūgts var būt rezultāts, ko izroku..

Šī sajūta, ka esmu no kāda atkarīga [neskatoties uz to, ka tas ir īslaicīgi], ir graujoša.
Nemāku es tā, nemāku paļauties uz kādu.. Man vajag visu pašai..

Ne velti man piedraudēja ar depresiju, hah! :)

Esmu konstatējusi, ka man nepatīk uzturēt kontaktu ar cilvēkiem. Iepazīties, uzzināt/izzināt- jā, tas ir man.
Bet tik līdz ir runa par ilglaicīgu "sadarbību", esmu par slinku, vai vienkārši neieinteresēta ieguldīt enerģiju..
Reti kurš tiek pāri šai latiņai, bet, ja tiek, tad ir tā cienīgs un man tiešām svarīgs.

Nemāku teikt to, ko cilvēks gribētu dzirdēt, to, ko vajadzētu teikt attiecīgā situācijā...

Gribu pārvākties...
Uz citu planētu.

Es nemáku dejot sarìkojumu dejas, jo neprotu uzticéties partnerim un nespéju paklauties..
Tápat arì dzìvé.

Un atkal iekšā sēž TĀ skumja. Tā, kura atnāk bez jebkāda acīmredzama iemesla. Ņem un atnāk, pieklauvē pie sirds/smadzenes [kā nu kurā reizē, vai dažreiz pie abiem reizē, tad ir pilnīgs piz***c] un saka, ka tur it kā viss ir ok, bet tomēr kaut kā trūkst. Kaut kāds tukšumiņš, kas neļauj līdz galam justies piepildītai, apmierinātai ar sevi, savu dzīvi.

Bet varbūt es tikai sevi tā noskaņoju.. Varbūt es vienkārši nemāku dzīvot bez sāpēm..

Manai dzīvei cauri gājuši ir daudzi cilvēki..

Un, atskatoties uz notikumiem, protams, ir nostaļģija un pietrūkst lielākā daļa no tiem.
Bet es saprotu, ka laiks iet uz priekšu, viņi mainās, es mainos. Un, pat ja kaut kāds kontakts vēl ir saglabājies, tad vairs nav izjūtama nepieciešamība pēc tiem cilvēkiem manā dzīvē. Un domāju, tas tieši tāpat ir arī no otras puses. Ir jauni cilvēki, kas konkrētajā mirklī ir tuvāki/aktuālāki.

..un būs vēl daudzi citi.

Vai paļaušanās uz likteni un idejas "Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek." atzīšana liecina par to, ka cilvēks ir vājš un mēģina savu lūzerismu norakstīt uz to, ka šīs neveiksmes ir nepieciešamas, lai sekotu kas labāks.. tas ir tikai dzīves pārbaudījums..?
Vai arī tie ir cilvēki ar pozitīvu attieksmi pret dzīvi?

Jāatzīst, arī es cenšos pieturēties pie šis idejas.. vismaz pagaidām esmu novērojusi/secinājusi- ja nebūtu bijuši attiecīgie smagie dzīves mirkļi, es nebūtu tas/tur, kur esmu.

Patiesībā, visi mēs gribam [cik apzināti, cik ne] kaut kur iederēties..

Šis gads man sācies diezgan negatīvā noskaņā. Neapmierinātība ar sevi/dzīvi/notikumiem/cilvēkiem katru dienu aug arvien lielāka un lielāka.. Bail sagaidīt sprādzienu dziļas depresijas veidā.
No vienas puses, vienmēr esmu bijusi par patiesām emocijām.. No otras, manas negācijas traumē ne tikai mani, bet arī apkārtējos, visvairāk- tuvos cilvēkus. Vai lipināt uz sejas smaidu, lai mazinātu nožēlojamo skatu, kas paveras tiem, kam rūp?

Jā, tagad ir vieta ieteikumiem no sērijas "Ja neesi laimīga ar savu dzīvi, maini tajā kaut ko. No sūdzēšanās vien, nekas nemainīsies...".
Tik es esmu neizpratnē par sevi. Man vienmēr ir bijuši skaidri mani mērķi, kas arī pagaidām nav pārāk mainījušies.. Tik šiem mērķiem jātuvojas soli pa solim. Sasteigt nevajadzētu. Minimālu risku.


Fallen Empires

Vakardienas anime lika uzbangot vēlmei aizsūtīt kādam vēstuli. Nevis draudzīgajos, feisbukā vai kādā citā portālā, bet gan taustāmu, ar roku rakstītu vēstulīti. Protams, būtu pavisam jauki, ja vēl saņemtu tādu arī atpakaļ.. Bet nu kurš gan mūsdienās vēl ar tādiem niekiem krāmējas, nerunājot jau par to, cik tas ir laikietilpīgs un pacietību prasošs komunikācijas veids. 

Mans noskaņojums pēdējā laikā ir ļoti nenosakāms.. Naivisma pilnā ticība cilvēku labestībai mijas ar riebumu un nicinājumu pret šo sugu.. Tik daudzas rīcības ir tik neizskaidrojami nekrietnas.. Bet tomēr, vienmēr gribas ticēt, ka tas nebija tā domāts, tas ir kādu traumu rezultāts, skatīsimies uz to saprotoši utt...No otras puses, gribās pašai sākt izturēties pret visiem tā, kā pasaulē pieņemts- bitching rullllzzzzz! Nu cik var būt tai jaukajai aitiņai, kas visiem smaida un izdabā?

Pagaidām joprojām svārstos, un zinu, lai nokristu "ļaunuma" pusē, ir jānotiek kam diži iespaidīgam, kas momentā manī izdzēsīs visas dzīvesprieka paliekas, bet pagaidām vēl cīnos.. un ir jau arī kādēļ. :)

Jau laiciņu domāju par to, ka man vislabākais kontakts veidojas ar frīkainiem cilvēkiem. Tāds ar tādiem pinas? :D