Esmu tik šaušalīgs galējību cilvēks- vai nu ir, vai nu nav. Varbūt ir nepieļaujams.
Man patīk cilvēki, bet man cilvēki riebjas.
Man patīk troksnis, bet man patīk klusums.
Man patīk būt pamanāmai, bet man besī, ka uz mani skatās.
Man vajag, lai mani mīl līdz mielēm, bet man vajag, lai man dod brīvību.
Esmu pesimiste ar noslieci un optimismu [vai arī otrādi, vēl neesmu atkodusi patieso secību].
Man patīk viss jaunais, un riebjas rutīna, bet mani biedē viss jaunais un rutīna liek justies drošībā.
Esmu pacietīga, bet nepacietīga.
Esmu uzcītīga, bet slinka.
Esmu prātā brīva, bet rāmī...


Kā lai tāds cilvēks gūst balansu un harmoniju savā dzīvē? Mission impossible?