Katrā dārziņā agrāk vai vēlāk sāk augt nezāles. Un tad nu ir divas iespējas:
Variants A- skatīties, kā tas pamazām aizaug un mēģināt joprojām caur usnēm saskatīt ziedus- skaisto un baudāmo- līdz no tā vairs nekas nebūs palicis. Tukšums.
Variants B- iet un ravēt dārziņu, neskatoties uz usnes pamatīgo cīņu pretī ar saviem asumiem, kā dēļ ir bail pat tām skarties klāt. Sāpes. Un vienmēr pastāvēs risks, ka no kaimiņdārziņa kāda usne pamanīsies ielavīties atpakaļ.

Pilnīga nediena.
Varētu iet kā riktīgs vecs, noskrandis vientuļnieks iet un dzert pie bāra letes un kko, nesakarīgi murminot, dirst virsū visiem kas ir un kas nav apkārt.

Bet tā jau nebūtu es.

Dažreiz liekas, ka cilvēks ir gatavs apsolīt palīdzību, tikai klusībā nezūd cerība, ka šis solījums nekad nebūs jāīsteno. 

Man pēkšņi sagribējās, lai man būtu gaišas, saulainas, ar siltumu pielietas bildes, uz kurām tagad skatīties un sentimentāli nopūsties.

Es   Saņemšos!



P.S. Žēl, ka cilvēki mēdz nepamanīt to, cik skaista ir daba, kā tā var pārvērst visu un izmainīt. Kā pelēkajiem ēku klučiem piedod intriģējošu un mistisku noskaņu migla. Ka sarma izceļ zāles stiebra kontūras.

Šodien stāvot mazā ieliņā redzēju onkuli. Vecs vīrs ar ļoti gudru suni. Varēja redzēt, ka vīram ir grūti pārvietoties, tas prasa pamatīgu piepūli.
Un man atkal palika bail. Bail palikt vecai.

Kkā visas lietas pēdējā laikā vairāk vai mazāk sakārtojas/pakārtojas pašas no sevis. Acīm redzot tam tā ir jābūt.

Esmu sevī ļoti vīlusies. Žēl, ka dažreiz tikai pēc tam, kad ir pieļautas kļūdas un kāds jau ir sāpināts, cilvēks sāk apzināties savas rīcības sekas. Būtībā, pēc šī sanāk, ka gandrīz vai neesmu labāka par to, no kā pati aizmukt tik ļoti vēlējos.

Bet visi šie notikumi liek padomāt, paanalizēt. Sevi. Un ne tikai.

Vai ir tāda lieta kā hronisks nogurums? Man liekas, ka man tāds ir piemeties. Vai arī tas varbūt ir saistīts ar šiem "jaukajiem" laikampstākļiem. Jau pēc 15:00 man acis vnk līp ciet. Ko lai dara? M?

Šodien uznāca kārtējo reizi dusma par to, ka pasauli tā ir pārņēmusi nauda.
Un, diemžēl, labiem cilvēkiem visbiežāk viņas nav [vai vismaz nav tādos kvantumos].

Kā es gribētu saprast.

Dažreiz [sa-]runāt[-ies] ir tik grūti. Un tieši tas ir nepieciešams, lai izprastu.

Joprojaam domaaju, kaadeelj taa teica. Un, protams, mans neuzticiigais/piesardziigais praats uzreiz perina dazhaadas sazveerestiibas teorijas. Ljoti iespeejams, ka lieki, bet tik pat iespeejams, ka ne.

Reizēm pārņem sajūta, ka neatrodos īstajā telpā, laikā, dimensijā.

Tas laiks ir pienācis. Sākam pamazām iepazīt viens otra melnumiņus [tik nedod Die's kāds mēģinās ņemt rokā ziepes un otram tos nomazgāt], mācamies diskutēt, izteikt/uzklausīt viedokli, kas nesakrīt ar paša. Tad jau redzēs, notiks faktu pieņemšana un nākamo soļu speršana, vai tomēr dažādais liksies pārāk biedējošs.

Iepazīstoties cilvēki meklē kopīgo, līdzīgo. Vēlāk, sāk parādīties atšķirīgais. Dažreiz liekas, ka cilvēkiem ir bail atklāt to, ka sarunas biedrs var būt tomēr savādāks, ne kā sākumā likās, ka ir lietas, par kurām uzskati un viedokļi nesakrīt.

Vai maz ir jēga uzsākt, ja ir šaubas?

Pilnīgs bļa!

Teica, es domājot ar galvu vairāk kā ar sirdi.
Labi/Slikti?

Man liekas, esmu par naivu šai pasaulei.
Vienmēr gribās ticēt, ka viss ir labāk kā ir patiesībā.

[Runa iet par cilvēcisko faktoru, uzticēšanos, meliem, savtīgumu, so called love un visām pārējām huiņām]


Ūn vēl.
Viegli pieņemt lēmumus par kādu situāciju, kuru patiesībā nemaz nezin. Tikai tik daudz, cik viens indivīds pastāsta. Bet kā ar otru pusi?

Dikti gribu riit uz Skyforger konciiti!

Gribu uz mezhu vai kaadu klaju lauku un izbljauties tur no sirds. Izlikt visu aaraa.