Es reiz dzirdēju, ka jāmīl esot ar prātu.

Tad jau laikam labi.

Gandrīz pārdomāju. Varbūt ar sirdi tomēr ir pareizāk šajos laikos.

Nu lūk, es arī īsti netieku gudra, kā tad ir labāk.

Nedomājot līdzi tam ko dari, var iebraukt auzās galīgās.
Bet ja atslēdz sirdi [ignorēsim anatomiskos faktus, ka sirds patiesībā ir tikai motoriņš, un neko nejūt], tad var gadīties ka nedzīvo tā, kā gribētos. Netiecas pēc tā, ko patiesībā vēlas. Nepaļaujas uz izjūtām, bet tikai un vienīgi uz racionālo domāšanu.

Nu, protams. Runa nav par motorīti, bet gan sirds čakru laikam. Tāds tas korektais termins. Tikai nav nedz skanīgs, nedz simpatizējošs.
Katrā ziņā tikai ar sirdi ir par karstu un tikai ar prātu - pārāk auksti un bezkaislīgi. Un, vells parāvis, būtu forši zināt, kā ir pareizi. Kā vajag, lai beigās nenāktos vilties sevī.

Un pat pareizās receptes nav.Jo piemērotākās proporcijas katram savas.
Vilšanās sevī man liekas ir ļaunāka kā vilšanās citos.

Bļe, stulbi. Tas ir viss, ko es šodien varu pateikt. Vajag tā, lai būtu forši, jo vilties citos ir tikpat sūdīgi, kā vilties sevī (nu, ja ar citiem saprotam tuvos cilvēkus).

Svešos cilvēkos vilšanās parasti ir vieglā formā [vismaz man], jo tomēr uzticības faktors nosaka to, cik daudz no otra sagaidi.

Stulbi, jā. Un vēl visu dienu ilgušais lietus depresivņiku dzen virsū. Un saules trūkums.
Lets shine for ourselves.

Vot, ja es dzertu alu, mēs varētu pasēdēt un iedzert alu. A to tas lietus tāds ne rudenīgs, ne pavasarīgs, kaut kāda pa pļavu klīstoša, mērcējoša huiņa migla. Starp svešajiem šobrīd visvairāk esmu vīlies sinoptiķos.

:D
Šis komentārs manī izsauca ļoti pozitīvas emocijas.

Šādos drūmos vakaros arī laba tējiņa ir ļoti vietā :)

Tējas es dzeru, jā gan. :]

;)

Varbūt kādā lietainā vakarā... :D ha ha.

Tādus mums te sola gan. :D Tikai lietainās dienas un lietainie vakari nav paši patīkamākie brīži, kuros kaut kur doties.

Siltos vakaros atkar ir superīgi pasēdēt ārā. Andrejsalā kaut vai un kko forši iemalkot. Tik tādā gadījumā tēja nez vai derētu, ja nu vienīgi termosiņu un cepumus līdzi. :D

Ir lietas, ko negribas. Viena no tām ir atgriezties Pilsētā. Andrejsala vienmēr ir bijusi tāda stipri nenoteikta, nesaprotama vieta. Centrs parasti ir ļaužu pilns. Mikrorajoni ir guļamtelpas. Ir miljoniem citu vietu, kur pasēdēt. Kaut vai mežā uz celma.

Rodas jautājums- Tu esi dzimis un audzis pilsētā?

Dzīvojoties pa mežu pagāja liela daļa manas bērnības. Joprojām daba tuva sirdij :)

Un kā Tev liekas? :]

Domāju, ka jā.

Nepārproti. Man nekas nav pret pilsētām. Smiltene ir forša, Gulbene ir burvīga. Tikai ar Ūdensgalvu vairs negribas ielaisties nekādās ciešākās attiecībās.
Būtu forši pasēdēt Ogrē, Ķentes kalnā, piemēram. Kaut kur, kur neviens nav dzirdējis par Andrejsalu, tramvajiem un bruģi.

Man līdz pat šim brīdim nebija nojausmas par tāda Ķentes kalna eksistenci [Shame on me]. Ogrē, man liekas, nemaz neesmu bijusi.

Hmm. Esi bijis Gulbenē?. Interesanti.

Man bruģis vizuāli simpatizē, pat ļoti [par pārvietošanos pa tādu nerunāšu :D].

Redzi nu. Par to jau es runāju. Vismaz labi, ka Tevī ir pietiekami daudz Meža. Jo meža nevar būt par daudz. Ar pilsētu ir citādi. Brīdī, kad Tu saklausīsi, kā bruģis runā, kā tas stāsta par riteņiem, kas pa to braukuši un kā tas lidojis pret Saeimas nama logiem, tas būs tas brīdis, kurā pilsētas būs par daudz. Pilsētu elementāri var pārdozēt. Īpaši - kaut ko tik lielu kā Rīga. Kaut ko tik pilnu aktīviem, mūžīgi skrienošiem cilvēkiem. Nevis tādiem, kam patīk dzert tēju Ķentes kalnā un kuri bez Arkādijas parka zina vēl arī citus parkus citās pilsētās.
Es esmu ne tikai bijis Gulbenē, es esmu turp braucis ar vilcienu, kad tas vēl tik tālu kursēja.

So - yeah. Shame on you. Now tell me more about it. Tell me all.

Virs vilciens nekursē? Es zinu, ka to gribēja nogriezt, bet vai beigu beigās to izdarīja, nezinu [nu laikam jau jā, ja Tu reiz tā apgalvo :D]. Esmu arī ar to braukusi :)

Diemžēl nav man sanācis diži apceļot dzimto valsti, daudzas pilsētas/lauki neredzēti [tiesa, arī ārvalstis neesmu apceļojusi krustu šķērsu]. :/ Tas ir viens no maniem mērķiem, patiesībā. Galu galā, jāiepazīst sava valsts kārtīgi, pirms lec pasauli pētīt.

You don't wanna know too much? :P At least for begining :D

Tagad tas kursē tikai līdz Madonai. Vēl senāk uz Gulbeni varēja nokļūt arī caur Ieriķiem. Ieriķi-Melturi-Amata-Lizums-Gulbene. Esi ievērojusi, cik mums daudz ir apdzīvotu vietu ar skanīgiem nosaukumiem? Un skati nav mazāk gleznaini. Bet viss, ko cilvēki zina, ir Zepčiks, Āģītis un - Centrs. Vismaz tā liekas. Es nesaku, ka tā ir. Tas būtu skumji. Kad Milāna šķiet tuvāk par Rēzekni, pasaule apgriežas kājām gaisā. Un lai arī gravitācija notur vietā, tā tomēr nav pareizā lietu kārtība.

Tad nu nekautrējies.

Nu ja, to es zināju, ka līdz Madonai tika paredzēts saīsināt maršrutu :D

Kad biju maza, ar māsām kopā mēdzām izplest pa grīdu lielo LV karti un pētīt visādu miestiņu nosaukumus. Visādi interesantumi atradās [no kuriem diemžēl lielāko daļu vairs neatceros. Varētu atkal tā kārtīgi izpētīt karti].

Patiesībā to dabas skaistumu daudz kur izposta, kaut vai izcērtot mežus.

Interesanti, ka visas Tavas pieminētās pilsētas ir vairāk vai mazāk no LV austrumu gala. :)

Tā nu diemžēl ir, ka mūsdienās aizceļot uz kādu citu valsti ir ērtāk un ātrāk, kā nokļūt kādā attālākā Latvijas nostūrī.

Bēne, Vecstrūžāni, Ploce, Kadaga, Puikule.. Atzīšos, daudzas es zinu tikai tāpēc, ka tā apsēstība ar vecajām dzelzceļa līnijām, just so u know. Tur arī slēpjas tas āķis. Un Daba visu paņem atpakaļ. Uzbērumi aizaug, lejas pārpurvojas un tur, kur reiz klaudzēja riteņi, aug mežs.

Un manā izpratnē ceļot uz citurieni nav ērtāk. Vismaz no 'gliemeža un viņa mājas' viedokļa noteikti nē.

Nu redzi, to atkal ietekmē tomēr tas, cik tad ļoti tas gliemezis savām mājām ir piekabinājies [gan fiziski, gan morāli]. Vai mājas ir tikai naktsmītne-noliktava. Vai tā ir vieta, kas ir piesātināta ar atmiņām, emocijām, sajūtām. Un protams, arī no cilvēka tipāža ir atkarīgs.

Citāts no e-pasta, ko saņēmu šodien. Pilnīgi pa tēmu :D

"Kopumā projekts ir unikāla iespēja iepazīt Latviju - jo cik gan bieži nav redzēts un būts visur citur, kamēr Latvijā palicis vēl tik daudz neredzēta? Vai maz zinām, ka Latvijā ir "Šokolādes kalns"? Un citas aizraujošas vietas, kas ne vienmēr ir atrodamas tūrisma ceļvežos? "

Protams. Un kāpelēšanai bīstams skatu tornis Gaiziņā.

Un tagad izskaidro - kā ATKAL no sākotnējās tēmas var nonākt līdz Gaiziņam? M? :DD :P

Ha ha.
Es tieši pirms iepriekšējās atbildes nodomāju to pašu :D

Forši. Mums ir anomālija.

Ā. Aktīvi cilvēki arī ir traucējoši Tavā skatījumā?

Bet vai tad nē?

Izskaidro man lūdzu savu interpretāciju vārdu salikumam "aktīvs cilvēks".

:D Man likās, šis vārdu savienojums ir kā aksioma, kurai nekādi paskaidrojumi nav vajadzīgi. Bet ja nu Tev tīk:
Aktīvs cilvēks ir dinamisks cilvēks. Iepērkās, ceļo, apmeklē kultūras pasākumus, ir aktīvs sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, mācās, strādā, atpūšas. Veido karjeru, attīsta vai vada biznesu, uzņēmumu, utml.
Pilsēta ir pilna ar tādiem ļaudīm. Un viņu domāšana ir atšķirīga.

Kāpēc vaicāji?

Visas šīs izdarības vienlaicīgi nav iespējams veikt anyway.
Un iepirkšanos es nepieskaitītu pie aktīva dzīvesveida :P Ha ha.
Mācīšanās ir nepieciešamība. Strādāšana tāpat.
Atpūta- atkarīgs kāda. Mēs jau pirms laika runājām par to, cik daudzveidīga var būt atpūta- sākot ar zvilnēšanu pie TV, un beidzot ar kāpšanu Kilimandžāro. Beidzamais variants atbilst aktīvam cilvēkam, jā.

Būtībā, no visa pieminētā, [manā skatījumā] visvairāk apzīmējumam "aktīvs cilvēks" atbilst tieši ceļošana, kultūras pasākumu baudīšana, piedalīšanās sabiedriskajā dzīvē [politiskā dzīve man kretinē].

Prasīju, jo savā ziņā esmu viens no tiem cilvēkiem, kam kultūras pasākumu apmeklējumi un tamlīdzīgas lietas ir viena no dzīves baudām, no kurām atteikties negribās. Vismaz ne pagaidām.

Nu, varbūt akurāt visas uzskaitītās darbības tiešām vienlaicīgi nav iespējams veikt (pieņemot, ka tas nenozīmē atrašanos 2 vai vairākās vietās vienlaicīgi :D), bet vairumu gan. Jo to visu vairums cilvēku arī paspēj. Tālāk gan man ir cita hipotēze, kas, tici vai nē, savā veidā sasaucas ar sākotnējo tēmu, no kuras šī diskusija izauga. Proti - visas šīs darbības ir sava veida iekšējā tukšuma aizpildīšana. Veids, kā pavadīt laiku, bet ne caur sevis izzināšanu. Piemēram, ar 'mācības' šeit saprotam studēšanu, kurai ar mācīšanos kā tādu ir visai maz sakara. Mācos es. Šobrīd. Lekciju apmeklēšana nav mācīšanās, tā ir sabiedriski sociāla aktivitāte, hence arī iekļaušana listē pie aktīva dzīvesveida.
The point being - visas šīs nodarbes patērē enerģiju. Un es nerunāju par kalorijām. Es runāju par garīgo enerģiju, kurai ščočiks uzstādīts retajam, cilvēki ar to svaidās, vispār pat nepiefiksējot, ka kas tāds eksistē, nemaz nerunājot par sajušanu. Tāpēc man nepatīk tā enerģētika. Pārsātināta. Pat lai iepirktos, vajag intimitāti. [Liel]Pilsētā tās nav. See where i'm going with this?. Un tad atliek tikai vai nu sekot prātam, kurš racionāli un bezkaislīgi paskaidros, ka 'viss ir normāli, tā uzvedas visi, aizveries', vai arī klausīt sirdij, kas saka ko citu.

Redz kā, kkā no Gaiziņa tomēr atgriežamies pie sākum tēmas :D

Nu lūk, es tieši zināju, ka Tu teiksi mācīšanās=studēšana. :P Bet tas ir atkarīgs no tā, ar kādu nolūku iet studēt, respektīvi, vecāki liek; vajag papīrīti; vai arī studējamā viela tiešām interesē un vēlas to apgūt savu zināšanu papildināšanai.
Bet mācīšanās process ir daudznozīmīgs. Protams, runājot par aktīvismu, vairāk tam atbilst studēšana. Bet man pašai nozīmīgāka liekas tomēr t.s. dzīves skola.

Arī kultūras pasākumu apmeklēšana. Nu kā nu kurš to dara. Pieļauju, ka daudzi tiešām to dara aiz nekā ko darīt.
Es, piemēram, apmeklēju teātra izrādes, kas man tiešām interesē.. Vai koncertus, kas tiešām interesē un dod garīgu baudījumu.

Par iepirkšanos piekrītu. Liel-pilsētās tas notiek steigā. Un katrai lietai, kā zināms piemīt arī sava enerģija. Un pirms to iegādājies, būtu jāpārliecinās, vai tā Tev der. Bet diemžēl, parasti viss notiek steigā, ieraugi un nogrāb, kamēr kāds cits nav paspējis to izdarīt.

Hmmm. Manam prātam nepatīk "uzvesties, kā visi".

Tas man tāds talants. :P Izkopts, jo cilvēkiem piemīt izteikta tendence mētāties no tēmas uz tēmu, nespējot līdz galam pateikt iesākto. Un tad, long story short, šos ir jānoliek pie vietas. Un, redz, Tu izplūsti. Šoreiz pamatoti - es varu tikai piekrist attiecībā uz to, ka vienīgā īstā skola ir Dzīves Skola.

Nevertheless, ar Tevi ir interesanti runāties.

Ū jā. Man sava deva šīs īpašības arī ir tikusi iedalīta [damn it!]. :D

:) Hmm. :) Acīmredzot tad tāpēc šīs sarunas vispār ir iespējamas. Starp citu, tieši to es gribēju teikt. Nav jau tā, ka mēs neprotam runāt (domāts vispārīgi), mēs tikai neprotam sarunāties. Tāpēc ir patīkami trāpīt pa kādu, kurš to prot.

Ja nebūtu man [vai abiem :P] šādas īpašības, tad komentāri visticamākais nesasniegtu divciparu skaitli. :D
Tik līdz tiek aizķerta jauna tēma, gribās kko piemetināt, kas izaug par viedokļu apmaiņu. :)

And yeah, It's nice to talk with You, too.

Vienkārši dramatiski kontrasti. Skype nopīkstas, tur kāds stāsta par to, ko šodien darījis, kā vējš pūš un citas lietas. Bet ne tāpēc, ka tam būtu jēga. Ne tāpēc, lai jēgu radītu. Lai kaut ko pateiktu. Nē. Tikai tāpat vien. Jebšu man nav skaidrs, kāpēc vēl. Small-talk, štoļi.

Esi kādreiz ieklausījusies, kā cilvēki runā, un par ko runā?

Kā saka, ja nav par ko citu runāt, tad vienmēr var sākt runāt par laikapstākļiem. :D
Varbūt tas ir tādēļ, ka cilvēki jūtas vientuļi, un grib komunicēt ar kādu. Nevis lai kko pateiktu, bet vnk komunicētu. Es nezinu.

Hmmm. Es ļoti bieži klausos, ko citi runā. Kā jau citā diskusijā minēju, neesmu no tām runīgajām. Vairāk klausos. Vēroju. Ja ir ko teikt, saku. Tukšu salmu kulšana, laikam, nav īsti priekš manis. Citreiz vnk nav vēlēšanās iesaistīties konkrētajās sarunās.
Mans novērojums ir tāds, ka cilvēki ļoti daudz runā par visādām diezgan mazsvarīgām lietām, par notikumiem iz dzīves [savas vai citu], plēš jokus [kuru kvalitāti arī bieži vien var apstrīdēt]. Piemēram, lūk tajā ballītē es šitā piedzēros, nocopēju tādu beibi un izkāvos ar to tur čali utt. Diezgan maz tiek cilātas nopietnas tēmas. Dziļākas. Tādas, kas aizskar garīgas, eksistenciālas tēmas.

Nu, labi. Bet kā izvēlas tos, ar kuriem komunicēt? Man pateica, ka sakarīgs čalis esot. :D Bet ja tā nopietnāk skatās? Viena lieta, ko nācies novērot vairākkārt - kopīgas intereses negarantē, ka nemitīgi būs par ko runāt. Un otrādi - atšķirīgas intereses nenozīmē, ka runāt nebūs par ko. Kā tas nākas, līdz galam nav skaidrs. In fact, nekas nav skaidrs..
Toties Tev ir izdevies pamanīt to, līdz kam es vēl tikai grasījos nonākt. Proti, cilvēki redz savas dzīves, bet neredz tās kontekstā ar citu cilvēku dzīvēm. Varbūt tāpēc. Runāt mākam, klausīties nemākam. Sarunāšanās nesanāk.

Ā, un man trakoti nāk miegs, patiesībā. :D

Katram jau savi kritēriji, pēc kādiem izvēlēties kompanjonus sarunām.
Šodien tramvajā bija sieviete, kas lieliski demonstrēja to stadiju, kad ir pilnīgi vienalga ar ko runāt un pa lielai daļai arī vienalga par ko [kkādu savu sāpi vienam vīrietim, kuru viņa uzskatīja par Lauri Reiniku, ik palaikam sūdzēja gan].
Protams, viens no pirmajiem kritērijiem ir kopīgās intereses. Bet piekrītu tam, ka tas neko negarantē.
Citreiz, ja domas cilvēkiem ir pārāk vienādas sanāk tā, ka viens kko saka, un otrs tikai piekrītoši māj ar galvu. Vai to var saukt par dialogu?
Manā skatījumā, vienas no visproduktīvākajām sarunām ir tieši tad, ja saskaras divi atšķirīgi viedokļi. Tad nu katrs var pierādīt savu taisnību [protams, ne jau vnk ieciklējoties, ka lūk man ir taisnība un viss, bet argumentējot savu viedokli, un tā, lai tas neizaug par strīdu.], un tas liek arī vairāk pakustināt smadzenes.

Godīgi sakot, nezinu kā ir ar to cilvēku izvēli. Citiem varbūt ir kkādi kritēriji, pēc kuriem pirms tam mēra cilvēku. Man kkā ir sanācis, ka šādi cilvēki uzrodas ne no kurienes, vai arī tā ir gadiem ilgi izkopta saikne.

Hmmm. Jā, klausīšanās ir problēma.

Ja nāk miegs, jāliekas pēļos :D

Vispār es Tev varu pateikt, kas ir tas kopīgais. Varbūt mazliet pārspīlēju sakot, ka nekas nav skaidrs. Tā gluži nav. Šis tas ir gan skaidrs, proti - tā ir vērtību sistēma. Iekšējais morāles un ētikas kodekss, if U will. Ja tas sakrīt, tad viss štokos.

Btw - man te, izskatās, darbojas precīzi tas pats mistiskais mehānisms, cilvēki parādās vajadzīgajos mirkļos un ne no kurienes. Hyperdrive, i guess.

Nu un kā lai nesāk domāt par likteni un tādām štellēm, kad šādi cilvēki krīt kā no debesīm riktīgajā vietā un laikā [kas citreiz no sākuma var maldīgi likties neriktīgais brīdis]?

Ok, lets finish this conversation. It's already way longer, than it could be :D

Bet, redz, tā interesanti. Tā rindiņa "[ignorēsim anatomiskos faktus, ka sirds patiesībā ir tikai motoriņš, un neko nejūt]" kaut kā tomēr velk uz to, ka teicējam varētu būt taisnība. Lai gan tāds jau nebija jautājums. Nevermind.

Nu, realitātē ar sirdi nevar ne just, ne domāt, ne mīlēt, ne nīst. :)

Redz, redz. Tas ir Tavs racionālais prāts, kas to saka. Un, protams, ja runa ir par to sūkni ar kambariem un priekškambariem, tad Prātam, nenoliedzami, taisnība. Tikai tur jau stāsts nebeidzas.

Nebeidzas gan. Jo tiek meklēts zemteksts, nevis uztverts burtiski.