Katram jau savi kritēriji, pēc kādiem izvēlēties kompanjonus sarunām.
Šodien tramvajā bija sieviete, kas lieliski demonstrēja to stadiju, kad ir pilnīgi vienalga ar ko runāt un pa lielai daļai arī vienalga par ko [kkādu savu sāpi vienam vīrietim, kuru viņa uzskatīja par Lauri Reiniku, ik palaikam sūdzēja gan].
Protams, viens no pirmajiem kritērijiem ir kopīgās intereses. Bet piekrītu tam, ka tas neko negarantē.
Citreiz, ja domas cilvēkiem ir pārāk vienādas sanāk tā, ka viens kko saka, un otrs tikai piekrītoši māj ar galvu. Vai to var saukt par dialogu?
Manā skatījumā, vienas no visproduktīvākajām sarunām ir tieši tad, ja saskaras divi atšķirīgi viedokļi. Tad nu katrs var pierādīt savu taisnību [protams, ne jau vnk ieciklējoties, ka lūk man ir taisnība un viss, bet argumentējot savu viedokli, un tā, lai tas neizaug par strīdu.], un tas liek arī vairāk pakustināt smadzenes.

Godīgi sakot, nezinu kā ir ar to cilvēku izvēli. Citiem varbūt ir kkādi kritēriji, pēc kuriem pirms tam mēra cilvēku. Man kkā ir sanācis, ka šādi cilvēki uzrodas ne no kurienes, vai arī tā ir gadiem ilgi izkopta saikne.

Hmmm. Jā, klausīšanās ir problēma.

Ja nāk miegs, jāliekas pēļos :D

Vispār es Tev varu pateikt, kas ir tas kopīgais. Varbūt mazliet pārspīlēju sakot, ka nekas nav skaidrs. Tā gluži nav. Šis tas ir gan skaidrs, proti - tā ir vērtību sistēma. Iekšējais morāles un ētikas kodekss, if U will. Ja tas sakrīt, tad viss štokos.

Btw - man te, izskatās, darbojas precīzi tas pats mistiskais mehānisms, cilvēki parādās vajadzīgajos mirkļos un ne no kurienes. Hyperdrive, i guess.

Nu un kā lai nesāk domāt par likteni un tādām štellēm, kad šādi cilvēki krīt kā no debesīm riktīgajā vietā un laikā [kas citreiz no sākuma var maldīgi likties neriktīgais brīdis]?

Ok, lets finish this conversation. It's already way longer, than it could be :D