Nu, varbūt akurāt visas uzskaitītās darbības tiešām vienlaicīgi nav iespējams veikt (pieņemot, ka tas nenozīmē atrašanos 2 vai vairākās vietās vienlaicīgi :D), bet vairumu gan. Jo to visu vairums cilvēku arī paspēj. Tālāk gan man ir cita hipotēze, kas, tici vai nē, savā veidā sasaucas ar sākotnējo tēmu, no kuras šī diskusija izauga. Proti - visas šīs darbības ir sava veida iekšējā tukšuma aizpildīšana. Veids, kā pavadīt laiku, bet ne caur sevis izzināšanu. Piemēram, ar 'mācības' šeit saprotam studēšanu, kurai ar mācīšanos kā tādu ir visai maz sakara. Mācos es. Šobrīd. Lekciju apmeklēšana nav mācīšanās, tā ir sabiedriski sociāla aktivitāte, hence arī iekļaušana listē pie aktīva dzīvesveida.
The point being - visas šīs nodarbes patērē enerģiju. Un es nerunāju par kalorijām. Es runāju par garīgo enerģiju, kurai ščočiks uzstādīts retajam, cilvēki ar to svaidās, vispār pat nepiefiksējot, ka kas tāds eksistē, nemaz nerunājot par sajušanu. Tāpēc man nepatīk tā enerģētika. Pārsātināta. Pat lai iepirktos, vajag intimitāti. [Liel]Pilsētā tās nav. See where i'm going with this?. Un tad atliek tikai vai nu sekot prātam, kurš racionāli un bezkaislīgi paskaidros, ka 'viss ir normāli, tā uzvedas visi, aizveries', vai arī klausīt sirdij, kas saka ko citu.

Redz kā, kkā no Gaiziņa tomēr atgriežamies pie sākum tēmas :D

Nu lūk, es tieši zināju, ka Tu teiksi mācīšanās=studēšana. :P Bet tas ir atkarīgs no tā, ar kādu nolūku iet studēt, respektīvi, vecāki liek; vajag papīrīti; vai arī studējamā viela tiešām interesē un vēlas to apgūt savu zināšanu papildināšanai.
Bet mācīšanās process ir daudznozīmīgs. Protams, runājot par aktīvismu, vairāk tam atbilst studēšana. Bet man pašai nozīmīgāka liekas tomēr t.s. dzīves skola.

Arī kultūras pasākumu apmeklēšana. Nu kā nu kurš to dara. Pieļauju, ka daudzi tiešām to dara aiz nekā ko darīt.
Es, piemēram, apmeklēju teātra izrādes, kas man tiešām interesē.. Vai koncertus, kas tiešām interesē un dod garīgu baudījumu.

Par iepirkšanos piekrītu. Liel-pilsētās tas notiek steigā. Un katrai lietai, kā zināms piemīt arī sava enerģija. Un pirms to iegādājies, būtu jāpārliecinās, vai tā Tev der. Bet diemžēl, parasti viss notiek steigā, ieraugi un nogrāb, kamēr kāds cits nav paspējis to izdarīt.

Hmmm. Manam prātam nepatīk "uzvesties, kā visi".

Tas man tāds talants. :P Izkopts, jo cilvēkiem piemīt izteikta tendence mētāties no tēmas uz tēmu, nespējot līdz galam pateikt iesākto. Un tad, long story short, šos ir jānoliek pie vietas. Un, redz, Tu izplūsti. Šoreiz pamatoti - es varu tikai piekrist attiecībā uz to, ka vienīgā īstā skola ir Dzīves Skola.

Nevertheless, ar Tevi ir interesanti runāties.

Ū jā. Man sava deva šīs īpašības arī ir tikusi iedalīta [damn it!]. :D

:) Hmm. :) Acīmredzot tad tāpēc šīs sarunas vispār ir iespējamas. Starp citu, tieši to es gribēju teikt. Nav jau tā, ka mēs neprotam runāt (domāts vispārīgi), mēs tikai neprotam sarunāties. Tāpēc ir patīkami trāpīt pa kādu, kurš to prot.

Ja nebūtu man [vai abiem :P] šādas īpašības, tad komentāri visticamākais nesasniegtu divciparu skaitli. :D
Tik līdz tiek aizķerta jauna tēma, gribās kko piemetināt, kas izaug par viedokļu apmaiņu. :)

And yeah, It's nice to talk with You, too.

Vienkārši dramatiski kontrasti. Skype nopīkstas, tur kāds stāsta par to, ko šodien darījis, kā vējš pūš un citas lietas. Bet ne tāpēc, ka tam būtu jēga. Ne tāpēc, lai jēgu radītu. Lai kaut ko pateiktu. Nē. Tikai tāpat vien. Jebšu man nav skaidrs, kāpēc vēl. Small-talk, štoļi.

Esi kādreiz ieklausījusies, kā cilvēki runā, un par ko runā?

Kā saka, ja nav par ko citu runāt, tad vienmēr var sākt runāt par laikapstākļiem. :D
Varbūt tas ir tādēļ, ka cilvēki jūtas vientuļi, un grib komunicēt ar kādu. Nevis lai kko pateiktu, bet vnk komunicētu. Es nezinu.

Hmmm. Es ļoti bieži klausos, ko citi runā. Kā jau citā diskusijā minēju, neesmu no tām runīgajām. Vairāk klausos. Vēroju. Ja ir ko teikt, saku. Tukšu salmu kulšana, laikam, nav īsti priekš manis. Citreiz vnk nav vēlēšanās iesaistīties konkrētajās sarunās.
Mans novērojums ir tāds, ka cilvēki ļoti daudz runā par visādām diezgan mazsvarīgām lietām, par notikumiem iz dzīves [savas vai citu], plēš jokus [kuru kvalitāti arī bieži vien var apstrīdēt]. Piemēram, lūk tajā ballītē es šitā piedzēros, nocopēju tādu beibi un izkāvos ar to tur čali utt. Diezgan maz tiek cilātas nopietnas tēmas. Dziļākas. Tādas, kas aizskar garīgas, eksistenciālas tēmas.

Nu, labi. Bet kā izvēlas tos, ar kuriem komunicēt? Man pateica, ka sakarīgs čalis esot. :D Bet ja tā nopietnāk skatās? Viena lieta, ko nācies novērot vairākkārt - kopīgas intereses negarantē, ka nemitīgi būs par ko runāt. Un otrādi - atšķirīgas intereses nenozīmē, ka runāt nebūs par ko. Kā tas nākas, līdz galam nav skaidrs. In fact, nekas nav skaidrs..
Toties Tev ir izdevies pamanīt to, līdz kam es vēl tikai grasījos nonākt. Proti, cilvēki redz savas dzīves, bet neredz tās kontekstā ar citu cilvēku dzīvēm. Varbūt tāpēc. Runāt mākam, klausīties nemākam. Sarunāšanās nesanāk.

Ā, un man trakoti nāk miegs, patiesībā. :D

Katram jau savi kritēriji, pēc kādiem izvēlēties kompanjonus sarunām.
Šodien tramvajā bija sieviete, kas lieliski demonstrēja to stadiju, kad ir pilnīgi vienalga ar ko runāt un pa lielai daļai arī vienalga par ko [kkādu savu sāpi vienam vīrietim, kuru viņa uzskatīja par Lauri Reiniku, ik palaikam sūdzēja gan].
Protams, viens no pirmajiem kritērijiem ir kopīgās intereses. Bet piekrītu tam, ka tas neko negarantē.
Citreiz, ja domas cilvēkiem ir pārāk vienādas sanāk tā, ka viens kko saka, un otrs tikai piekrītoši māj ar galvu. Vai to var saukt par dialogu?
Manā skatījumā, vienas no visproduktīvākajām sarunām ir tieši tad, ja saskaras divi atšķirīgi viedokļi. Tad nu katrs var pierādīt savu taisnību [protams, ne jau vnk ieciklējoties, ka lūk man ir taisnība un viss, bet argumentējot savu viedokli, un tā, lai tas neizaug par strīdu.], un tas liek arī vairāk pakustināt smadzenes.

Godīgi sakot, nezinu kā ir ar to cilvēku izvēli. Citiem varbūt ir kkādi kritēriji, pēc kuriem pirms tam mēra cilvēku. Man kkā ir sanācis, ka šādi cilvēki uzrodas ne no kurienes, vai arī tā ir gadiem ilgi izkopta saikne.

Hmmm. Jā, klausīšanās ir problēma.

Ja nāk miegs, jāliekas pēļos :D

Vispār es Tev varu pateikt, kas ir tas kopīgais. Varbūt mazliet pārspīlēju sakot, ka nekas nav skaidrs. Tā gluži nav. Šis tas ir gan skaidrs, proti - tā ir vērtību sistēma. Iekšējais morāles un ētikas kodekss, if U will. Ja tas sakrīt, tad viss štokos.

Btw - man te, izskatās, darbojas precīzi tas pats mistiskais mehānisms, cilvēki parādās vajadzīgajos mirkļos un ne no kurienes. Hyperdrive, i guess.

Nu un kā lai nesāk domāt par likteni un tādām štellēm, kad šādi cilvēki krīt kā no debesīm riktīgajā vietā un laikā [kas citreiz no sākuma var maldīgi likties neriktīgais brīdis]?

Ok, lets finish this conversation. It's already way longer, than it could be :D