Nu, varbūt akurāt visas uzskaitītās darbības tiešām vienlaicīgi nav iespējams veikt (pieņemot, ka tas nenozīmē atrašanos 2 vai vairākās vietās vienlaicīgi :D), bet vairumu gan. Jo to visu vairums cilvēku arī paspēj. Tālāk gan man ir cita hipotēze, kas, tici vai nē, savā veidā sasaucas ar sākotnējo tēmu, no kuras šī diskusija izauga. Proti - visas šīs darbības ir sava veida iekšējā tukšuma aizpildīšana. Veids, kā pavadīt laiku, bet ne caur sevis izzināšanu. Piemēram, ar 'mācības' šeit saprotam studēšanu, kurai ar mācīšanos kā tādu ir visai maz sakara. Mācos es. Šobrīd. Lekciju apmeklēšana nav mācīšanās, tā ir sabiedriski sociāla aktivitāte, hence arī iekļaušana listē pie aktīva dzīvesveida.
The point being - visas šīs nodarbes patērē enerģiju. Un es nerunāju par kalorijām. Es runāju par garīgo enerģiju, kurai ščočiks uzstādīts retajam, cilvēki ar to svaidās, vispār pat nepiefiksējot, ka kas tāds eksistē, nemaz nerunājot par sajušanu. Tāpēc man nepatīk tā enerģētika. Pārsātināta. Pat lai iepirktos, vajag intimitāti. [Liel]Pilsētā tās nav. See where i'm going with this?. Un tad atliek tikai vai nu sekot prātam, kurš racionāli un bezkaislīgi paskaidros, ka 'viss ir normāli, tā uzvedas visi, aizveries', vai arī klausīt sirdij, kas saka ko citu.