Nu ja, to es zināju, ka līdz Madonai tika paredzēts saīsināt maršrutu :D

Kad biju maza, ar māsām kopā mēdzām izplest pa grīdu lielo LV karti un pētīt visādu miestiņu nosaukumus. Visādi interesantumi atradās [no kuriem diemžēl lielāko daļu vairs neatceros. Varētu atkal tā kārtīgi izpētīt karti].

Patiesībā to dabas skaistumu daudz kur izposta, kaut vai izcērtot mežus.

Interesanti, ka visas Tavas pieminētās pilsētas ir vairāk vai mazāk no LV austrumu gala. :)

Tā nu diemžēl ir, ka mūsdienās aizceļot uz kādu citu valsti ir ērtāk un ātrāk, kā nokļūt kādā attālākā Latvijas nostūrī.

Bēne, Vecstrūžāni, Ploce, Kadaga, Puikule.. Atzīšos, daudzas es zinu tikai tāpēc, ka tā apsēstība ar vecajām dzelzceļa līnijām, just so u know. Tur arī slēpjas tas āķis. Un Daba visu paņem atpakaļ. Uzbērumi aizaug, lejas pārpurvojas un tur, kur reiz klaudzēja riteņi, aug mežs.

Un manā izpratnē ceļot uz citurieni nav ērtāk. Vismaz no 'gliemeža un viņa mājas' viedokļa noteikti nē.

Nu redzi, to atkal ietekmē tomēr tas, cik tad ļoti tas gliemezis savām mājām ir piekabinājies [gan fiziski, gan morāli]. Vai mājas ir tikai naktsmītne-noliktava. Vai tā ir vieta, kas ir piesātināta ar atmiņām, emocijām, sajūtām. Un protams, arī no cilvēka tipāža ir atkarīgs.

Citāts no e-pasta, ko saņēmu šodien. Pilnīgi pa tēmu :D

"Kopumā projekts ir unikāla iespēja iepazīt Latviju - jo cik gan bieži nav redzēts un būts visur citur, kamēr Latvijā palicis vēl tik daudz neredzēta? Vai maz zinām, ka Latvijā ir "Šokolādes kalns"? Un citas aizraujošas vietas, kas ne vienmēr ir atrodamas tūrisma ceļvežos? "

Protams. Un kāpelēšanai bīstams skatu tornis Gaiziņā.

Un tagad izskaidro - kā ATKAL no sākotnējās tēmas var nonākt līdz Gaiziņam? M? :DD :P

Ha ha.
Es tieši pirms iepriekšējās atbildes nodomāju to pašu :D

Forši. Mums ir anomālija.