Otrādi. Pasaule ir pārāk samaitāta. Tajā ir pārāk daudz EGO un tuvredzības. Bet slikti nav vilties tajā, slikti ir neticēt labajam. Neticēt tam, ka var arī savādāk.

Ā, kāpēc vispār iesāku - paldies par Solaris. Bij' jau gandrīz piemirsies.

Man bija lektore, kas pirmajā lekcijā teica apmēram tā- esiet katrs pats par sevi. Un komunicējiet tikai ar cilvēkiem, kas Jums var būt noderīgi, no kuriem varat gūt kādu labumu. Ar pārējiem pārtrauciet kontaktēties. Viņi tikai lieki patērē Jūsu laiku un enerģiju.

Ja šādu attieksmi pret pasauli jau pilnīgi māca, tad kāds brīnums, ka pasaule ir tāda, kāda tā ir.

Varbūt savā ziņā par to liekās enerģijas patēriņu ir arī taisnība. Bet man nav žēl palīdzēt kādam neko neprasot pretī, tāpat dažreiz gribās, lai arī kāds padalās ar mani savā enerģijā. Tā nesavtīgi.

Ai.

Zināma patiesība ir gan, jā. Bet ne visa patiesība, haha (why am I not surprised?) Par to enerģijas patēriņu. Visa māksla jau ir līdzsvarā. Mākā saprast, kurā brīdī kaut kas nesavtīgs pārvēršas par otra izmantošanu savu interešu apmierināšanai. Tur ir tā robeža starp 'jā' un 'nē'. Un, lai gan puspatiesība nav meli, manā rāmī tā tomēr atrodas vienā un tajā pašā tabulas rindiņā.

Puspatiesība.
To vārdu var saprast dažādi:
(ķeksis) patiesība+meli
(ķeksis) patiesība+noklusēšana

Balansu atrast vispār ir grūti. Tas gan. Gan cilvēciskās enerģijas patēriņa/nodošanas ziņā, gan vispārīgi. Vēl mācos.

Nu, lai vieglāk, identitāti varam pārveidot šādā izteiksmē: Puspatiesība = patiesība + meli + noklusētais. And it's a big no-no. Bet man nāk prātā Liedskalniņa vārdi: "Visas grāmatas, no kurām cilvēkus mācīja divdesmit piecus gadus atpakaļ, tagad ir nepareizas, un tās, kuras ir labas tagad, būs nepareizas atkal pēc divdesmit pieciem gadiem, skaitot no šitā brīža. Tātad, ja viņas būs nepareizas tajā laikā, viņas ir nepareizas arī tagad, un cilvēks, kurš ir mācīts no nepareizām grāmatām, nav mācīts, viņš ir muļķots.

Visas grāmatas, kas ir uzrakstītas, ir nepareizas, jo, kurš nav mācīts, nevar uzrakstīt pareizu grāmatu un, kurš ir mācīts, patiesībā nav mācīts, viņš ir muļķots, un tas, kurš ir muļķots, nevar uzrakstīt pareizu grāmatu."

Tas tā - par tīri praktiskām lietām. Jo no tām izriet arī emocionālās reakcijas. Un tās nobalansēt tiešām ir grūti, ja ne neiespējami.

Ar šo citātu es jau iepriekš esmu bijusi saskārusies.
Laikam jau dzīves skola tomēr dod daudz vairāk, kā mācīšanās/muļķošanās no izcili pārgudrām grāmatām.

Es vairāk sliecos uz neiespējami. Var censties sasniegt maksimumu, bet pilnīgu balansu nesasniegsi.

Ā, un treškārt - ir iebildumi pret terminu 'so-called love'. Nav tehniski precīzi nodefinēts.

Ja runa iet par strīpiņu, kas tika izlaista starp "so" un "called", tad manā skatījumā tas ir mazsvarīgs sīkums, kam savā sajūtu izvirdumā nepievērsu uzmanību.

Bet ja runa ir par ko citu, tad lūdzu izklāsti, kā būtu precīzi nodefinēts?

Protams, ka runa nav par strīpiņu, bet gan to, ka apzīmējums 'so-called' automātiski nozīmē, ka viss tiek jaukts vienā katlā.

šoreiz ar šo jēdzienu netika apzīmēta mīlestība pret ģimeni, radiem, draugiem, suni, lietussargu, filmu vai ko citu, bet gan tieši pret mīlestību starp diviem indivīdiem.

Ahā! Tādā gadījumā vēl jo vairāk - kāpēc 'so-called'??!!!

Tāpēc, ka!
Kas īsti ir mīlestība? Es zinu, kas ir iemīlēšanās. Bet mīlestība. Man vēl svešs un smagnējs jēdziens.

Ok. Šo nebūs vienkārši uzrakstīt, proti -

Tur jau tā lieta. Ko tik cilvēki nemēdz identificēt ar to Spēku (apzināti izvairos saukt vārdā), nesaprotot, ko jūt. Kaisle, iekāre, tauriņi, rōzā brilles - tās visas ir tika šī Spēka manifestācijas, kas absolūti nedefinē pašu Spēku kā tādu. Man nāk prātā analoģijas vienīgi no fizikas, but all i know, is - tas ir kaut kas, kam Laiks neeksistē. Kas iet pretī termodinamikas likumiem, ar laiku kļūstot tikai stiprāks. Kā fibonači spirāle. Un tad cilvēki brīnās, kā var nodzīvot laimīgi kopā 40 gadus, 50 gadus.. Elementāri. Ne acis nepamirkšķinot.

hmmm.

Jā. Man patīk šis skaidrojums.

Es pat varētu teikt, ka piekrītu, bet neatļaujos izteikt tik konkrētu viedokli par to, kas vēl svešs.

Būtībā, Tu arī pats atbildēji uz jautājumu, ko man uzdevi. :)

tāda jau arī bija tā dziļā doma. :]

Ne visu var automātiski iedalīt. :)

šo nevar noteikti, bet, jo precīzāks iedalījums, jo mazāk pārpratumu, jo labāk.

Dažreiz pārpratumi var izraisīt diezgan komiskas situācijas, kas var dāvāt kaut vai 20 sekunžu smieklu lēkmi, kas jau ir kas pozitīvs. :)

[Protams, protams, tas var nostrādāt arī gluži pretēji. Un kā liekas, tā visbiežāk arī notiek. Cilvēka dabā laikam ir visur censties saskatīt to ļaunāko.]

..savukārt citreiz šie paši pārpratumi var novest pie visnotaļ patīkamām un interesantām sarunām... :]
Un ja tā tomēr nenotiek, tad tur diez vai pie vainas ir tendence visā saskatīt slikto. 'Worst case scenario' ir vienkārši vēl viena dzīves stratēģija un tajā es nekā slikta nesaskatu.

Viens cilvēks man vienreiz teica, ka viņš cenšas visā saskatīt sliktāko, lai nevajadzētu vilties, jo jau ir sagatavojies visdrausmīgākajam. Bet ja nenotiek tik slikti, kā bija domājis, tad ir tikai labāk. Kkā tā.

Apmēram tāda tā doma, jā. Tikai bez tās nolemtības pieskaņas. Es pats piederu pie šīs kategorijas cilvēkiem, un tā ir sava veida militāra domāšana, kas ne obligāti nozīmē, ka jādomā ir vissliktāko un pastāvīgi jāgatavojas vilties. Nē. Vienkārši jāpatur prātā, ka viss var noiet arī greizi un ir labi, ja vienmēr ir plāns 'B'. Un plāns 'C', ja plāns 'B' noiet greizi. Vot tā kaut kā. :P

Tam cilvēkam bija tā shēma tāda ar negatīvisma piegaršu. Bet Tavs variants izklausās vienkāršs un pašsaprotams.

Būtībā, ļoti pareiza doma, ar kādu bīdīties uz priekšu pa dzīvīti.
Man liekas [bet, ja liekas, var sasisties. hah!].