Otrādi. Pasaule ir pārāk samaitāta. Tajā ir pārāk daudz EGO un tuvredzības. Bet slikti nav vilties tajā, slikti ir neticēt labajam. Neticēt tam, ka var arī savādāk.

Ā, kāpēc vispār iesāku - paldies par Solaris. Bij' jau gandrīz piemirsies.

Man bija lektore, kas pirmajā lekcijā teica apmēram tā- esiet katrs pats par sevi. Un komunicējiet tikai ar cilvēkiem, kas Jums var būt noderīgi, no kuriem varat gūt kādu labumu. Ar pārējiem pārtrauciet kontaktēties. Viņi tikai lieki patērē Jūsu laiku un enerģiju.

Ja šādu attieksmi pret pasauli jau pilnīgi māca, tad kāds brīnums, ka pasaule ir tāda, kāda tā ir.

Varbūt savā ziņā par to liekās enerģijas patēriņu ir arī taisnība. Bet man nav žēl palīdzēt kādam neko neprasot pretī, tāpat dažreiz gribās, lai arī kāds padalās ar mani savā enerģijā. Tā nesavtīgi.

Ai.

Zināma patiesība ir gan, jā. Bet ne visa patiesība, haha (why am I not surprised?) Par to enerģijas patēriņu. Visa māksla jau ir līdzsvarā. Mākā saprast, kurā brīdī kaut kas nesavtīgs pārvēršas par otra izmantošanu savu interešu apmierināšanai. Tur ir tā robeža starp 'jā' un 'nē'. Un, lai gan puspatiesība nav meli, manā rāmī tā tomēr atrodas vienā un tajā pašā tabulas rindiņā.

Puspatiesība.
To vārdu var saprast dažādi:
(ķeksis) patiesība+meli
(ķeksis) patiesība+noklusēšana

Balansu atrast vispār ir grūti. Tas gan. Gan cilvēciskās enerģijas patēriņa/nodošanas ziņā, gan vispārīgi. Vēl mācos.

Nu, lai vieglāk, identitāti varam pārveidot šādā izteiksmē: Puspatiesība = patiesība + meli + noklusētais. And it's a big no-no. Bet man nāk prātā Liedskalniņa vārdi: "Visas grāmatas, no kurām cilvēkus mācīja divdesmit piecus gadus atpakaļ, tagad ir nepareizas, un tās, kuras ir labas tagad, būs nepareizas atkal pēc divdesmit pieciem gadiem, skaitot no šitā brīža. Tātad, ja viņas būs nepareizas tajā laikā, viņas ir nepareizas arī tagad, un cilvēks, kurš ir mācīts no nepareizām grāmatām, nav mācīts, viņš ir muļķots.

Visas grāmatas, kas ir uzrakstītas, ir nepareizas, jo, kurš nav mācīts, nevar uzrakstīt pareizu grāmatu un, kurš ir mācīts, patiesībā nav mācīts, viņš ir muļķots, un tas, kurš ir muļķots, nevar uzrakstīt pareizu grāmatu."

Tas tā - par tīri praktiskām lietām. Jo no tām izriet arī emocionālās reakcijas. Un tās nobalansēt tiešām ir grūti, ja ne neiespējami.

Ar šo citātu es jau iepriekš esmu bijusi saskārusies.
Laikam jau dzīves skola tomēr dod daudz vairāk, kā mācīšanās/muļķošanās no izcili pārgudrām grāmatām.

Es vairāk sliecos uz neiespējami. Var censties sasniegt maksimumu, bet pilnīgu balansu nesasniegsi.