Nu, lai vieglāk, identitāti varam pārveidot šādā izteiksmē: Puspatiesība = patiesība + meli + noklusētais. And it's a big no-no. Bet man nāk prātā Liedskalniņa vārdi: "Visas grāmatas, no kurām cilvēkus mācīja divdesmit piecus gadus atpakaļ, tagad ir nepareizas, un tās, kuras ir labas tagad, būs nepareizas atkal pēc divdesmit pieciem gadiem, skaitot no šitā brīža. Tātad, ja viņas būs nepareizas tajā laikā, viņas ir nepareizas arī tagad, un cilvēks, kurš ir mācīts no nepareizām grāmatām, nav mācīts, viņš ir muļķots.

Visas grāmatas, kas ir uzrakstītas, ir nepareizas, jo, kurš nav mācīts, nevar uzrakstīt pareizu grāmatu un, kurš ir mācīts, patiesībā nav mācīts, viņš ir muļķots, un tas, kurš ir muļķots, nevar uzrakstīt pareizu grāmatu."

Tas tā - par tīri praktiskām lietām. Jo no tām izriet arī emocionālās reakcijas. Un tās nobalansēt tiešām ir grūti, ja ne neiespējami.

Ar šo citātu es jau iepriekš esmu bijusi saskārusies.
Laikam jau dzīves skola tomēr dod daudz vairāk, kā mācīšanās/muļķošanās no izcili pārgudrām grāmatām.

Es vairāk sliecos uz neiespējami. Var censties sasniegt maksimumu, bet pilnīgu balansu nesasniegsi.